Kādu es gribētu redzēt Latviju un ko es varu dot savai valstij

4.maija Latvijas Brīvības svētki pagājuši, iespaidi sāk izdzist un viss “saliekas pa plauktiņiem”. Virsraksts iznāca tāds kā vidusskolēna esejai, bet jau sen gribēju sev noformulēt – kādu es gribētu redzēt Latviju un ko es varu tai dot. Es gribu, lai Latvijā būtu cilvēki un cilvēki smaidītu. Lai ikvienā iestādē cilvēks justos gaidīts un laipni apkalpots. Lai Latvijas zeme un uzņēmumi piederētu latviešiem. Lai latvieši lepotos ar savu valsti un to, ka ir latvieši. Lai Latvijas cilvēki dzīvotu pārticībā un nevienam nenāktos staigāt ar izstieptu roku kā lūdzējam. Lai Latvijas ģimenēs dzimtu daudz bērnu. Teiksiet – kurš gan to negrib, vai arī – tas ir nereāli? Bet es domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Neviens cits mūsu vietā labāku Latviju neuzbūvēs. Tā kā joprojām televīziju skatos reti, garajās svētku brīvdienās pirmoreiz LNT noskatījos “Dombura studiju”. Man patika uz diskusiju uzaicinātie jaunie cilvēki, arī cittautieši un viņu idejas. Ar ko būtu jāsāk? Pirmkārt, jābeidz čīkstēt par to kā mums nav, bet jāsāk lepoties ar to, kas mums ir. Lepoties ar to, ka esam latvieši. Otrkārt, latviešiem jāmācās pārdot gan sevi, gan savu preci. Jā, iemācīties pārdot nav viegli, bet to var izdarīt. Arī es mācos jau vairākus mēnešus, un veicas itin labi. Un vienreiz jālauž šī negatīvā attieksme pret pārdošanu, ka latvietis nekad nav bijis nekāds tirgonis, strādāt par pārdevēju ir slikti utt. Darba tirgus ir tāds, kāds tas ir, vai pareizāk sakot – tā nav, un tikai sākot strādāt kā pašnodarbinātajiem, vai dibinot savu uzņēmumu, mēs varam radīt darba vietas gan paši sev, gan citiem. Un nevienā uzņēmumā bez pārdošanas prasmēm neiztikt. Vienkārši jāapsēžas un jāpadomā – ko es protu, kas man patīk, kas man padodas, un ko es varu piedāvāt citiem. Ar darbā ārzemēs sapelnītu kapitālu vai tepat iekrātu mazumiņu, bet latviešiem ir jāsāk kaut kas savs. Neraugoties ne uz neizdevīgo nodokļu politiku, ne krīzi. Un nepiekrītu, ka latvieši kļuvuši slinki un zaudējuši darba tikumu. Starp citu, vai žurnālā “Citādā Pasaule ” lasījāt rakstu “Latvijas karmiskā cīņa”? Tajā atradīsiet daudzas atbildes uz jautājumiem, kāpēc mēs esam tādi kādi esam, un kāpēc ar mums notiek tas, kas notiek. Tur dziedniece Skaidrīte Aleksejeva latviešu tautu raksturo kā čaklu, talantīgu un gudru un prognozē, ka mēs kā tauta sāksim uzplaukt pēc aptuveni septiņiem gadiem. “Būs tāds brīdis, kad trauks plīsīs un viss sakrātais līs ārā. Tas nebūs patīkams brīdis ne tautai, ne valdībai…,” žurnālam teikusi dziedniece. Un vēl. Es šai valstij esmu devusi četrus bērnus. Trīs no viņiem atgriezīsies no Īrijas Latvijā tad, kad jutīsies šeit patiešām gaidīti un novērtēti, varēs atrast darbu, vai sākt savu biznesu, liekot lietā iegūtās zināšanas un uzkrāto pieredzi. Un nav tā, ka viņi gaida, kamēr mēs šeit palikušie uzcelsim viņiem labāku Latviju, un tad viņi atjās kā uzvarētāji baltā zirgā. No ārzemēm sūtītā palīdzība jau tagad daudziem ir liels atspaids. Būvēsim visi kopā!