Nejūtos piederīga šai valstij…

”Es vairs nejūtos šeit piederīga un kādam vajadzīga”, vairākkārt teica mana 25 gadus vecā meita, pagājušonedēļ viesojoties Latvijā. Viņa šeit ieradās no Īrijas, jo tika uzaicināta uz darba interviju Rīgā, ungāru aviokompānijā ”Wizzair”. Jau darba intervijas pašā sākumā intervētājiem neesot paticis, ka meita strādājot un dzīvojot Īrijā. Nelīdzējis arī apgalvojums, ka ar pārvākšanos uz Latviju nebūtu problēmu. Un kā tad reemigrācijas plāns, aicinājumi atgriezties? Realitāte ir pavisam cita… ”Makdonaldā” meita noturēta par ārzemnieci un novirzīta uz citu rindu…Nelaipnās, nesmaidošās un nezinošās pārdevējas veikalos un biļešu kasieres autoostā un dzelzceļa stacijā. Tualetes, kur par nokārtošanos prasa 30 centus, bet tajās smird un nevīžo nomazgāt durvis un sienas. Vecie, sagrabējušie autobusi un vilcieni, kuros ierāpties pat jaunietim nav viegli. Dārgais Rīgas sabiedriskais transports, kas darbadienas vidū ir pārpildīts, drūmās, izmocītās cilvēku sejas  – tās ir tikai dažas no lietām, kas meitai uzreiz iekrita acīs …Mēs paši gan sen pie tām esam pieraduši un vairs pat nepamanām…Jā, un kur tad vēl bērnības draugu jautājums, viņai no kabatas izņemot telefonu, lai paskatītos, cik ir pulkstenis: “Ak, tikai ”Samsung”…Kur tad tavs aifons? Jums jau visiem tur tādi ir!” Tas aizskāris visvairāk, lai gan meita nav mainījusies un izrādījusi, ka būtu pārāka…Mēs un jūs. Tad tik tālu gan. Pirms projām braukšanas kopā ar meitu apstaigājām suvenīru veikalus, jo viņa gribēja iegādāties kaut ko latvisku. Kaut ko tādu, kas atgādinātu par Latviju. Krūzīte ar latvju rakstiem, rakstainas zeķes, prievīte, koka auskariņi ar kaķiem, rokassprādze ar tautiskiem rakstiem un mazs V veida Latvijas karodziņš. “To es piespraudīšu, kad lidošu prom,” meita teica. Pavadīju meitu un mājās nākot raudāju. Bet tad atcerējos viņas teikto: ”Mammu, viss būs labi!” un “Tā dzīvo ļoti daudz latviešu ģimeņu”.

Kādu es gribētu redzēt Latviju un ko es varu dot savai valstij

4.maija Latvijas Brīvības svētki pagājuši, iespaidi sāk izdzist un viss “saliekas pa plauktiņiem”. Virsraksts iznāca tāds kā vidusskolēna esejai, bet jau sen gribēju sev noformulēt – kādu es gribētu redzēt Latviju un ko es varu tai dot. Es gribu, lai Latvijā būtu cilvēki un cilvēki smaidītu. Lai ikvienā iestādē cilvēks justos gaidīts un laipni apkalpots. Lai Latvijas zeme un uzņēmumi piederētu latviešiem. Lai latvieši lepotos ar savu valsti un to, ka ir latvieši. Lai Latvijas cilvēki dzīvotu pārticībā un nevienam nenāktos staigāt ar izstieptu roku kā lūdzējam. Lai Latvijas ģimenēs dzimtu daudz bērnu. Teiksiet – kurš gan to negrib, vai arī – tas ir nereāli? Bet es domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Neviens cits mūsu vietā labāku Latviju neuzbūvēs. Tā kā joprojām televīziju skatos reti, garajās svētku brīvdienās pirmoreiz LNT noskatījos “Dombura studiju”. Man patika uz diskusiju uzaicinātie jaunie cilvēki, arī cittautieši un viņu idejas. Ar ko būtu jāsāk? Pirmkārt, jābeidz čīkstēt par to kā mums nav, bet jāsāk lepoties ar to, kas mums ir. Lepoties ar to, ka esam latvieši. Otrkārt, latviešiem jāmācās pārdot gan sevi, gan savu preci. Jā, iemācīties pārdot nav viegli, bet to var izdarīt. Arī es mācos jau vairākus mēnešus, un veicas itin labi. Un vienreiz jālauž šī negatīvā attieksme pret pārdošanu, ka latvietis nekad nav bijis nekāds tirgonis, strādāt par pārdevēju ir slikti utt. Darba tirgus ir tāds, kāds tas ir, vai pareizāk sakot – tā nav, un tikai sākot strādāt kā pašnodarbinātajiem, vai dibinot savu uzņēmumu, mēs varam radīt darba vietas gan paši sev, gan citiem. Un nevienā uzņēmumā bez pārdošanas prasmēm neiztikt. Vienkārši jāapsēžas un jāpadomā – ko es protu, kas man patīk, kas man padodas, un ko es varu piedāvāt citiem. Ar darbā ārzemēs sapelnītu kapitālu vai tepat iekrātu mazumiņu, bet latviešiem ir jāsāk kaut kas savs. Neraugoties ne uz neizdevīgo nodokļu politiku, ne krīzi. Un nepiekrītu, ka latvieši kļuvuši slinki un zaudējuši darba tikumu. Starp citu, vai žurnālā “Citādā Pasaule ” lasījāt rakstu “Latvijas karmiskā cīņa”? Tajā atradīsiet daudzas atbildes uz jautājumiem, kāpēc mēs esam tādi kādi esam, un kāpēc ar mums notiek tas, kas notiek. Tur dziedniece Skaidrīte Aleksejeva latviešu tautu raksturo kā čaklu, talantīgu un gudru un prognozē, ka mēs kā tauta sāksim uzplaukt pēc aptuveni septiņiem gadiem. “Būs tāds brīdis, kad trauks plīsīs un viss sakrātais līs ārā. Tas nebūs patīkams brīdis ne tautai, ne valdībai…,” žurnālam teikusi dziedniece. Un vēl. Es šai valstij esmu devusi četrus bērnus. Trīs no viņiem atgriezīsies no Īrijas Latvijā tad, kad jutīsies šeit patiešām gaidīti un novērtēti, varēs atrast darbu, vai sākt savu biznesu, liekot lietā iegūtās zināšanas un uzkrāto pieredzi. Un nav tā, ka viņi gaida, kamēr mēs šeit palikušie uzcelsim viņiem labāku Latviju, un tad viņi atjās kā uzvarētāji baltā zirgā. No ārzemēm sūtītā palīdzība jau tagad daudziem ir liels atspaids. Būvēsim visi kopā!

Kas ar mums notiks?

Šodien gribēju iet ārā bildēt pavasari, bet visu dienu līst lietus. Pa galvu maļas visādas domas. Kas notiks ar Latviju? Ukrainā joprojām nemierīgi, pastāv kara draudi. Portālos un sociālajos tīklos cilvēki spriež, vai pastāv draudi arī Latvijai. Atmiņā palicis kāds ieraksts Twiterī, ka jautājums neesot par to, cik ātri Latviju varētu okupēt, bet gan par to, kurš uzņemtos galvenā kangara lomu. Atceros savas omītes stāstīto par Latvijas okupāciju 1940.gadā. Kad Rīgā iebraukuši krievu tanki, dažas meitenes tankistus sagaidījušas ar ziediem. “Es gan nē. Domāju – tanki, būs tagad karš. Bet viņas – ar puķēm…,” prātā palikuši omes vārdi. Kas gan vēl labāk var raksturot latvieša kalpa un verga dvēseli? Esam klanījušies poļiem, zviedriem, vāciešiem, krieviem, tagad Eiropas Savienībai. Varbūt arī tagad ziedu pušķis jau sagatavots? Mūsu prezidenta attieksme pret notikumiem Ukrainā un Krieviju vienkārši šokē. Nu, neder tas cilvēks šim amatam. Atceros, 2011.gadā, neilgi pēc stāšanās amatā, viena no pirmajām prezidenta vizītēm bija Jelgavā. Neaizmirsīšu kādas savas bijušās kolēģes teikto: “Bikses par īsu un teikumu sāk no otra gala”. To vēl varētu pieciest, bet bezmugurkaulnieka attieksmi – nē. Kangari un nodevēji ir katrā tautā. Arī mums netrūkst savu Pavļiku Morozovu. Marta beigās pieminējām 1949.gada deportācijas. Kas sastādīja izvedamo sarakstus? Vai krievu zaldāti un poļitruki pazina mūsu cilvēkus? Dombrovskis, Repše, Šlesers, Šķēle, Kalvītis (atdeva Krievijai Abreni) un viņiem pietuvinātie valsts izzadzēji reklamējas, lepojas ar savu biznesu, izsaka domas par to, ko vajadzēja vai nevajadzēja darīt Latvijai. Pēc kara visi gudri, vēsta tautas sakāmvārds. Tikai par tautu nedomā neviens. Tāpēc jādomā mums pašiem. Skaidrs ir viens – nedrīkstam pieļaut “Saskaņas Centra” uzvaru Saeimas vēlēšanās. Jo prokrieviskie spēki paceļ galvu arī Latvijā.

Teritorijā viss pa vecam

Aptuveni pirms nedēļas mans draugs, lauku uzņēmējs, ražotājs ar 20 gadu pieredzi, piezvanīja un teica: “Teritorijā iet arvien trakāk…”, un padalījās pieredzē par piedalīšanos biznesa portāla Nozare.lv rīkotajā diskusijā. Latviju par teritoriju viņš spītīgi sauc jau vairākus gadus. Kad iebilstu, viņš attrauc, ka tā taču esot: Latvija jau vairākus gadus ir tikai vieta, kur mums atļauts uzturēties. Ja tā saka veiksmīgs uzņēmējs, kurš šai valstij maksā nodokļus, ko lai sakām mēs – bezdarbnieki, māmiņas, “strādājošie nabagi”? “Kam apnicis, lai dodas prom un nebojā šeit nervus”, “Ja kādam gribas asākas izjūtas, tas lai brauc uz Kijevu”, “Lai kaut kas šajā valstī mainītos, vajag nākt 1905.gadam”, raksta interneta komentētāji. Lai piedalītos kādā konkursā, man bija jāiesniedz portfolio ar saviem labākajiem rakstiem. Vairākas dienas rakos pa desmit un vairāk gadu vecām avīzēm. Aizrakos līdz 2001.gadam. “Bez pūlēm uz augšu tiek vienīgi ziepju burbulis”, “Bezdarba slogu vieglāk mazināt kopīgi”, “Politiskās partijas aktīvi izvieto reklāmu”, “Dievu un investoru aizmirstā Jelgava”, “Degviela var kļūt dārgāka. Arī gāze”, “Ar vitamīniem pret narkotikām”, “Amatpersona pieņem kukuli”, “Bāliņi dodas uz ārzemēm. Peļņā”, “Mašīna iebrūk ceļa segumā”, “Aiztur iespējamos slepkavas”, “Pa likteņa kūleņiem līdz patversmes durvīm” – tie ir daži no virsrakstiem. Skolu slēgšana, cūkām mutes un nagu sērga, streiko mediķi, piketē studenti, bet tīņi raksta: “Negribu izskatīties pēc “loses”. Cik pazīstami, vai ne ? Gadi iet, valdības mainās, bet problēmas paliek tās pašas vecās. Cik svētīgs darbs ir dažreiz pašķirstīt vecas avīzes! Tā mierīgāk paliek ap sirdi. Aiz loga snieg un puteņo. Vairāku nedēļu kailsalā mocīto zemi nu klāj plāna sniega kārtiņa. Dusi saldi līdz pavasarim, mana zeme – Latvija! Vai, piedodiet…teritorija.