Tā nu pirmo reizi mūžā piedalos Dziesmu svētkos un dodos svētku gājienā. Tas bija varens piedzīvojums!
Sākās ar to, ka mans koris mani aizmirsa. Pulcēties bija sarunāts jau pulksten 14, bet 14.23 violetais autobuss aizripoja man gar degunu. Zvanīju vienai no mūsu koristēm, un man paveicās, ka viņa nebija izslēgusi skaņu. Tika doti rīkojumi šoferītim, un autobuss atgriezās pēc manis. Ieskrēju kultūras namā āri uzvilku kora tērpu un ceļš sākās. Rīga mūs sagaidīja vējaina un auksta. Kā par spīti, gājienam vajadzēja notikt vasaras aukstākajā dienā! Autobuss mūs izlaida Daugavas krastmalā, kur bija jāsāk pulcēties gājienam. Tā kā nokavēju un nepaspēju pārvelkamās drēbes un kurpes pirms tam ielikt citā autobusā, kurš veda dejotājus, gājienā nācās iet ar divām tarbām uz pleca. Krastmalā kārtojāmies un palīdzējām piespraust viena otrai saktas. Palūdzu kādai dziedātājai pārspraust manējās. Gājiens lēni gliemeža gaitā līku loču virzījās cauri Vecrīgai. Nenormāli sala, visvairāk rokas, kuras piesedza tikai mūsu plānās kā marle villainītes. Pienāca klāt ārzemju tūristi. Teica, ka esam skaistas un palūdza vai var nobildēt mūsu meitenes. Novēroju, ka cilvēki sildījās dažādi. Dažām no mūsu meitenēm līdzi bija siltākas villaines, kuras aizdevām viena otrai. Redzēju, ka dejotāja no kāda kolektīva bija virs vestes ķermeņa augšdaļā uzvilkusi vēl vienus tautiskos brunčus. Apkārt smako pēc urīna – laikam tūristu piečurātās Vecrīgas ielas. Es un vēl dažas meitenes augstpapēžu kurpēs sapņojām kaut ātrāk no Vecrīgas bruģa nokļūtu uz asfalta. Visapkārt brīvprātīgie mums piedāvāja ūdeni, bet neviens – karstu tēju vai kafiju. To pēc tam par lielām naudiņām varēja nopirkt “Skonto” stadionā. Laikam svētku organizatori bija gatavojušies lielam karstumam. Plāna B, ko darīt aukstumā, nebija. Brīvprātīgos knapi varēja pamanīt – tikai pēc sarkanajām cepurītēm. Košas vestes viņiem nebija. Kad kādai brīvprātīgajai jautājām,kur jāstāv karognesējam, atbilde skanēja: “Man ir pilnīgi vienalga!” Iespējams, lai kliedētu aukstumu, aiz mums sāka spēlēt orķestris zili sarkanos tērpos, kura dažiem dalībniekiem mūsu meitenes pirms tam palīdzēja salasīt vēja izpūstās notis. Man radās asociācijas ar “Titānika” grimšanu – arī pirms tās pasažierus uzmundrināja orķestris. Es un vēl dažas meitenes sākām dejot, vicināt pušķus un dziedāt orķestra pavadījumā. Kļuva siltāk. Jo īpaši tad, kad pēkšņi parādījās un apkārt sāka ceļot maza pudelīte ar balzamu. Netālu kādā šķērsielā piebrauca un apstājās pašvaldības policijas automašīna. Gājiens sāka kustēties straujāk. Bijām nonākuši jau tuvu Brīvības piemineklim. Un tad sākās! cilvēku pilnas Brīvības ielas malas – viņi kliedz, sauc mūsu pagasta vārdu un kora nosaukumu. “Jūs esat visskaistākās!” ielas malā sauc kāds vecāks vīrietis ar sirmu bārdu. Uūū… Mēs vareni uzaurojam viņam! Cilvēkiem patīk mūsu sarkanbaltsarkanie tērpi. Kad esam pie Brīvības pieminekļa, mūsu rindā ieskrien televīzijas operators. Daži tuvplāni, un viena no mūsu koristēm sūta buču. Vēlāk cilvēki teica, ka tas esot izdevies kadrs. Varam pretendēt uz svētku atraktīvākā kora titulu! “Lai labi skan!”, “Nepazaudējiet savus vainadziņus!” mums sauc cilvēki ielas malā. Te pēkšņi, ejot pāri tramvaja sliedēm, mūs sagrābj pamatīga vēja pūsma. Tā atrauj vienu no manas villaines saktām, un mana villainīte žēli plivinās vienā saktā. Ķeru, grābju, bet nekā… Saktiņa paliek guļam kaut kur Rīgas ielās…Es nožēlojami tenterēju nopakaļ savam korim…Neesmu vienīgā. Jauna meitene pirms manis nes rokā savas skaistās augstpapēžu kurpes. Kad jau esam tuvu “Skonto” stadionam, mans koris attopas, ka manis nav un aicina mani pielikt soli, jo tūlīt mūs fotografēs. Sakopoju pēdējos spēkus un ieejam stadionā. Uzreiz pārvelku kurpes. Sameklējam savas svētku dalībnieku kartes un ejam ēst. Viss notiek raiti. Tiek izsniegta meža cirtēja cienīga porcija ar rīsiem, gaļu un salātiem. Var ņemt ūdeni un maizi. Ēdiens ir garšīgs. Vēlāk gan dzirdam, ka pēdējiem gājiena dalībniekiem ēdiens vairs neesot palicis – viņiem jāiztiek ar tukšiem vēderiem. Pēc ēšanas apejam kvartālu līdz atrodam savu autobusu. Pārģērbjamies un ejam klausīties dalībniekiem paredzēto koncertu. “Parādi somu!”pie ieejas man saka policiste. Parādu un varu iet. Pie tualetēm stāv garas rindas. Esmu lieciniece kādam iepazīšanās stāstam – kungs rindā pie tualetes iepazīstas ar priekšā stāvošo dāmu, jautājot no kura kolektīva viņa ir un telefona numuru. Izrādās, ka var iepazīties arī tā – rindā pie tualetes. Koncerts ir garš, mazliet par filozofisku un beidzas ar buramo dziesmu. Stāvam uz laukuma mākslīgās zāles. Dziedam līdzi, fotografējam, šūpojam rokas. Redzu un dzirdu, ka daudzi jaunieši zina visus dziesmu vārdus un dzied līdzi, bet deju kolektīvi turpat uz vietas stadionā griež dančus. Mums no skatuves atgādina, ka viss tikai sākas!
Like this:
Patīk Notiek ielāde...