Mani Dziesmu svētki

Tā nu pirmo reizi mūžā piedalos Dziesmu svētkos un dodos svētku gājienā. Tas bija varens piedzīvojums!

Sākās ar to, ka mans koris mani aizmirsa. Pulcēties bija sarunāts jau pulksten 14, bet 14.23 violetais autobuss aizripoja man gar degunu. Zvanīju vienai no mūsu koristēm, un man paveicās, ka viņa nebija izslēgusi skaņu. Tika doti rīkojumi šoferītim, un autobuss atgriezās pēc manis. Ieskrēju kultūras namā āri uzvilku kora tērpu un ceļš sākās. Rīga mūs sagaidīja vējaina un auksta. Kā par spīti, gājienam vajadzēja notikt vasaras aukstākajā dienā! Autobuss mūs izlaida Daugavas krastmalā, kur bija jāsāk pulcēties gājienam. Tā kā nokavēju un nepaspēju pārvelkamās drēbes un kurpes pirms tam ielikt citā autobusā, kurš veda dejotājus, gājienā nācās iet ar divām tarbām uz pleca. Krastmalā kārtojāmies un palīdzējām piespraust viena otrai saktas. Palūdzu kādai dziedātājai pārspraust manējās. Gājiens lēni gliemeža gaitā līku loču virzījās cauri Vecrīgai. Nenormāli sala, visvairāk rokas, kuras piesedza tikai mūsu plānās kā marle villainītes. Pienāca klāt ārzemju tūristi. Teica, ka esam skaistas un palūdza vai var nobildēt mūsu meitenes. Novēroju, ka cilvēki sildījās dažādi. Dažām no mūsu meitenēm līdzi bija siltākas villaines, kuras aizdevām viena otrai. Redzēju, ka dejotāja no kāda kolektīva bija virs vestes ķermeņa augšdaļā uzvilkusi vēl vienus tautiskos brunčus. Apkārt smako pēc urīna – laikam tūristu piečurātās Vecrīgas ielas. Es un vēl dažas meitenes augstpapēžu kurpēs sapņojām kaut ātrāk no Vecrīgas bruģa nokļūtu uz asfalta. Visapkārt brīvprātīgie mums piedāvāja ūdeni, bet neviens – karstu tēju vai kafiju. To pēc tam par lielām naudiņām varēja nopirkt “Skonto” stadionā. Laikam svētku organizatori bija gatavojušies lielam karstumam. Plāna B, ko darīt aukstumā, nebija. Brīvprātīgos knapi varēja pamanīt – tikai pēc sarkanajām cepurītēm. Košas vestes viņiem nebija. Kad kādai brīvprātīgajai jautājām,kur jāstāv karognesējam, atbilde skanēja: “Man ir pilnīgi vienalga!” Iespējams, lai kliedētu aukstumu, aiz mums sāka spēlēt orķestris zili sarkanos tērpos, kura dažiem dalībniekiem mūsu meitenes pirms tam palīdzēja salasīt vēja izpūstās notis. Man radās asociācijas ar “Titānika” grimšanu – arī pirms tās pasažierus uzmundrināja orķestris. Es un vēl dažas meitenes sākām dejot, vicināt pušķus un dziedāt orķestra pavadījumā. Kļuva siltāk. Jo īpaši tad, kad pēkšņi parādījās un apkārt sāka ceļot maza pudelīte ar balzamu. Netālu kādā šķērsielā piebrauca un apstājās pašvaldības policijas automašīna. Gājiens sāka kustēties straujāk. Bijām nonākuši jau tuvu Brīvības piemineklim. Un tad sākās! cilvēku pilnas Brīvības ielas malas – viņi kliedz, sauc mūsu pagasta vārdu un kora nosaukumu. “Jūs esat visskaistākās!” ielas malā sauc kāds vecāks vīrietis ar sirmu bārdu. Uūū… Mēs vareni uzaurojam viņam! Cilvēkiem patīk mūsu sarkanbaltsarkanie tērpi. Kad esam pie Brīvības pieminekļa, mūsu rindā ieskrien televīzijas operators. Daži tuvplāni, un viena no mūsu koristēm sūta buču. Vēlāk cilvēki teica, ka tas esot izdevies kadrs. Varam pretendēt uz svētku atraktīvākā kora titulu! “Lai labi skan!”, “Nepazaudējiet savus vainadziņus!” mums sauc cilvēki ielas malā. Te pēkšņi, ejot pāri tramvaja sliedēm, mūs sagrābj pamatīga vēja pūsma. Tā atrauj vienu no manas villaines saktām, un mana villainīte žēli plivinās vienā saktā. Ķeru, grābju, bet nekā… Saktiņa paliek guļam kaut kur Rīgas ielās…Es nožēlojami tenterēju nopakaļ savam korim…Neesmu vienīgā. Jauna meitene pirms manis nes rokā savas skaistās augstpapēžu kurpes. Kad jau esam tuvu “Skonto” stadionam, mans koris attopas, ka manis nav un aicina mani pielikt soli, jo tūlīt mūs fotografēs. Sakopoju pēdējos spēkus un ieejam stadionā. Uzreiz pārvelku kurpes. Sameklējam savas svētku dalībnieku kartes un ejam ēst. Viss notiek raiti. Tiek izsniegta meža cirtēja cienīga porcija ar rīsiem, gaļu un salātiem. Var ņemt ūdeni un maizi. Ēdiens ir garšīgs. Vēlāk gan dzirdam, ka pēdējiem gājiena dalībniekiem ēdiens vairs neesot palicis – viņiem jāiztiek ar tukšiem vēderiem. Pēc ēšanas apejam kvartālu līdz atrodam savu autobusu. Pārģērbjamies un ejam klausīties dalībniekiem paredzēto koncertu. “Parādi somu!”pie ieejas man saka policiste. Parādu un varu iet. Pie tualetēm stāv garas rindas. Esmu lieciniece kādam iepazīšanās stāstam – kungs rindā pie tualetes iepazīstas ar priekšā stāvošo dāmu, jautājot no kura kolektīva viņa ir un telefona numuru. Izrādās, ka var iepazīties arī tā – rindā pie tualetes. Koncerts ir garš, mazliet par filozofisku un beidzas ar buramo dziesmu. Stāvam uz laukuma mākslīgās zāles. Dziedam līdzi, fotografējam, šūpojam rokas. Redzu un dzirdu, ka daudzi jaunieši zina visus dziesmu vārdus un dzied līdzi, bet deju kolektīvi turpat uz vietas stadionā griež dančus. Mums no skatuves atgādina, ka viss tikai sākas!

Advertisements

Brīnišķīgā ļaušanās mūzikai

Pirms apmēram pusgada atradu sev jaunu nodarbi – dziedāšanu korī. Izrādās, ka tā dziedē dvēseli. Man patīk mūzikas raisītās emocijas, satraukums un svinīgā svētku sajūta pirms katras uzstāšanās. Dziedāšana man dod pārliecību par saviem spēkiem. Skatoties koru skates video nespēju noticēt, ka tā esmu es … un es dziedu, un pareizi, pēc notīm! Pirms tam korī biju dziedājusi 33 gadus atpakaļ – vidusskolas laikā, un toreiz tas likās kā piespiedu obligāts pasākums. Bet tagad pavisam citas emocijas!

Mans Zaļenieku sieviešu koris – Jelgavas apriņķa koru skates I pakāpes laureātsIMG-20180407-WA0000

Darbinieku netrūkst, trūkst labu darba devēju

Mani kaitina un smīdina kāda ziņa – Latvijā trūkstot darbinieku. Pieņemiet darbā Latvijā vēl palikušos četrdesmitgadniekus un piecdesmitgadniekus, tad netrūks, dārgie uzņēmēji!

“Pie mums parasti nāk strādāt daudz jaunāki cilvēki!” darba intervijas sākumā man teica kāda “Neatkarīgās Rīta Avīzes” redaktore, sarunas laikā nemitīgi nepareizi nosaucot  manu vārdu un jaucot CV minētos faktus. Toties lepnības un augstprātības gan šai kundzītei netrūka. Savukārt intervijā darbam kādā pašvaldības laikrakstā, darba devēju divas galvenās prasības bija: pakļauties un nepamācīt jaunākos kolēģus. Turpretī no kādas firmas saņēmu rakstisku atbildi, ka viņiem darbā jau formējas cits cilvēks, es esmu pārāk profesionāla, bet viņiem vajagot kaut ko vienkāršāku …Vēl pēc kādas darba intervijas vienai pašvaldības pārstāvei nepatika kā es velku mēteli…

Nesen kādā komentārā pie raksta par darbaspēka trūkumu izlasīju apmēram šādu komentāru: pēc 20 aizsūtītiem CV, tiekot uzaicinātai uz vienu darba interviju, nākas piedzīvot, ka aicinātāji vēlas redzēt divdesmitgadīgu darbinieku ar 10 gadu pieredzi un problēma, acīmredzot,  ir Latvijas darba devējos.

Rudens

Rudens Siguldā no kura es redzēju tikai torni100_8701Un Jelgavā, Driksas upes krastos100_8700Dzīve uzņēmusi apgriezienus. Valmiera, Liepāja, Cēsis, Tukums, Sigulda – šajās skaistajās Latvijas pilsētās šogad iznācis pabūt darba darīšanās. Žēl tikai, ka garām skrienot, jo vairāk iznāca sēdēt konferenču zālēs, nevis apskatīt pilsētas. Latvijas daba un pilsētas ir skaistas. Žēl tikai, ka ar valdību nav paveicies. Šogad augustā, vidusskolas klases salidojumā(pagājuši 33 gadi kopš vidusskolas absolvēšanas), kāda mana bijusī klasesbiedrene teica: “Es jau sen sev esmu nošķīrusi Latviju kā zemi no Latvijas kā valsts”. Es arī, jo tikai tā var izdzīvot.

Liepājas stāsts

Kopš bērnības nebiju bijusi Latvijas vēju pilsētā Liepājā. Šonedēļ devos turp komandējumā. Daži iespaidi par pilsētu.

Autoosta kopā ar dzelzceļa staciju, noplukušā, sen nekrāsotā ēkā. Uzrakstu maz, tie arī padiluši, izlasīt grūti. Autobusiem tikai pieci peroni. Nevarēju saprast, kur var nopirkt biļetes, tāpēc pirku autobusā pie šofera. Domāju, ka vilcieni uz Liepāju vairs nekursē, bet viens kursējot gan. Piektdienas vakarā izbraucot no Rīgas un pirmdienas rītā dodoties atpakaļ…Dīvaini.

“Liepājas Metalurgs” stāv aizslēgts ar deviņām atslēgām”.

Koncertzāle “Lielais dzintars” ir skaista tikai no ārpuses. Iekšā tā ir balti pelēka, kāpņu kāpnes, labirinti,  ejas  un gaiteņi uz riņķi vien. Neskatoties uz to, ka ir norādes un bultas, grūti orientēties un atrast savu vietu.Koncertzāle "Lielais dzintars"Lai tiktu līdz koncertzālei, jāpāriet pāri tiltam pār kanālu. Paveras skaists skats.Pa pilsētu skaļi grabēdams kursē vecs padomju laika tramvajs. Biļetes cena – 80 centi. Pabraucu trīs pieturas līdz koncertzālei. Kratīja baisi. Atpakaļ gāju kājām. Tramvajā laipns vietējais jaunietis kolēģei aizdeva vienu centu, lai nav jāizmaina divdesmit eiro.Pilsētas vecajā daļā lielākoties šādas, liekas vēl cara laikā celtas mājas un vietām arī bruģētas ieliņas.Piedodiet man, liepājnieki! Bet es biju laimīga, kad pēc 20 minūšu gājiena pieturā ieraudzīju stāvam “Nordekas” autobusu uz Rīgu. Lecu iekšā neatskatīdamās. Pasažieru vidū galvenokārt jaunieši ar koferiem un lielām ceļojumu somām. Paciemojušies Latvijā, dodas atpakaļ strādāt uz ārzemēm vai uz Rīgu mācīties. Ar mammu latvieti kāds mazs bērniņš sarunājas angliski. Māte cenšas ar viņu runāt latviski, bet mazais tikai turpina angliski. Tad pēkšņi skaidrā latviešu valodā sāk lasīt pieturu nosaukumus, bet tūlīt angliski pārjautā: “Kas tas ir ?” Man palika skumji. Mēs varam būvēt grandiozas ēkas, lai izrādītos, rīkot lielus, pompozus pasākumus un tikai runāt, runāt, runāt ….un izlikties, ka viss ir labi, taču tā nav. Mūsu cilvēki turpina pamest Latviju un daudzas jaunās ģimenes šeit uz dzīvi neatgriezīsies vairs nekad. Tikai apciemot radus un draugus, kamēr šeit vēl būs kāds, pie kā atbraukt.

Atskaņas no Latvijas svētkiem

1990. gada 4. maiju atceros kā siltu un saulainu dienu. Auklēju savu divgadīgo dēlēnu, tāpēc svarīgo mirkli, kad Augstākās padomes deputāti iznāca pie tautas un paziņoja lēmumu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, sagaidījām dzīvoklī pie televizora ekrāna. Mana mamma, tāpat … Turpināt lasīt