Nav egles – nav svētku?

Šodien satiku pazīstamu uzņēmēju, kuram ir stādu centrs Rīgā, Ulmaņa gatvē, blakus lielveikalam SKY. Labā vietā, pa ceļam uz Jūrmalu. Viņš jautāja, kā man esot ar Ziemassvētku noskaņojumu. Teicu: “Nu-ū, tā, ne visai labi, kaut kā…”Parunājām par neparasti silto laiku, kā iet bizness, un vēl par šo un to. Viņš atzinās, ka esot noguris, bet cilvēki šogad ne pārāk labi pērkot egles – ne podos, ne grieztās, ne kādas citas. Nevarot saprast, vai pie esot vainas siltais laiks un Ziemassvētku noskaņojuma trūkums, vai tas, ka Latvija ir nabadzīga valsts. Latvijas sabiedrība tagad esot izteikti polarizēta – daudz nabagu (vārds “nabagi” izskanēja ar tādu kā nicinājuma pieskaņu), bet esot arī ļoti bagāti cilvēki. Viņš to savā stādu centrā redzot. Pie viņa iepērkoties krievi, kazahi un citi, kas sapirkuši dārgās mājas Jūrmalā. Arī Šķēles sieva Kristiāna trīs reizes esot iepirkusies. Tādiem klientiem jau visu vajagot “pa smuko” – nekādu dubļu, bruģētiem celiņiem jābūt līdz pat mašīnas durvīm. Vispār jau bizness Rīgā ejot labi. Parunājām vēl mazliet, novēlēju priecīgus svētkus, bet pati sajutos kā… pēdējā nabadze no provinces. Nekas. Gan pāries. Ne jau pirmo reizi. Gāju tālāk.Tad pamanīju koncerta afišu, bet uz tās – mūzikas skolas jauno mākslinieku, tostarp arī savas meitas vārdu. Un pēkšņi man ap sirdi palika tik silti… Es sajutos bagāta! Kā Aspazijas dzejolī :”Lai citiem riekstiņš, Pīrādziņš, Mums lūk, tur logā Mēnestiņš, Tāds mīļš, balts, apaļš Mēnestiņš, Tik spoži citiem Nespīd viņš…” Varbūt manas meitas klavierspēle iepriecinās kādu noskumušu sirdi un dāvās tai Ziemassvētku noskaņojumu. Iepriecināt citus – tā ir brīnišķīga misija!