Ķeltu tīģera apskāvienos jeb kā latvju mātes brauc ciemos pie bērniem Īrijā, 1.daļa

Ir vēls otrdienas, 16. februāra vakars. Rīgas lidostā gaidot  rindā pie vārtiem un vēlāk sēžot “Ryanair” lidmašīnas salonā ir sajūta, ka esi  starp savējiem, jo visapkārt skan latviešu un krievu valoda, tikai stjuarti runā angliski, taču svarīgākie paziņojumi tiek teikti arī latviešu valodā. Lidmašīnai palēnām ieskrienoties pa skrejceļu un paceļoties šķiet, ka viss smagums, rūpes, raizes un pazemojumi paliek kaut kur tālu lejā uz Latvijas zemes, bet priekšā gaida kas skaists un nezināms. Sākumā domāju, ka šī sajūta ir man vienai, taču vēlāk runājot, izrādās, ka līdzīgi jutušies arī citi latvieši. Tagad saprotu, kā jūtas tie, kas pamet Latviju. Jo kāpēc gan palikt valstī, kurai savi iedzīvotāji ir vienaldzīgi? Laiks ir skaidrs, un vērojot tālu lejā esošo pilsētu gaismas, cenšos uzminēt, kurām valstīm lidojam pāri. Taču to laikam zina tikai piloti. Pacelšanās un lidojums ir skaisti, tāpēc nelasu un neguļu, bet izbaudu tos, jo esmu devusi sev solījumu, ka sākšu baudīt dzīvi. Tas nekas, ka šaurajā sēdvietā labais sāns notirpis, bet nolaižoties citu pasažieru sarunas dzirdamas kā caur vati un ausīs dur. “Naktī Īrija izskatās nevis kā zaļā, bet zelta sala,” blakussēdētājai skaidro kāda sieviete un viņai nevar nepiekrist – tā ir zeltaini sudrabota. Izskatās apmēram tā kā Latvijā Lāčplēša dienā vai 18. novembrī, kad pie pieminekļiem salikts milzum daudz svecīšu. Tā esot tāpēc, ka Īrijā arī naktīs pilsētas un lielie ceļi ir labi apgaismoti, vēlāk skaidroja zinātāji. Lidmašīnas salonā atskan aplausi, sveicot pašiem sevi un pilotu ar veiksmīgu nolaišanos. Meita, bijusī “Ryanair” stjuarte, vēlāk sacīja, ka pasažieru aplausus varot dzirdēt tikai un vienīgi Rīgas reisos.Savdabīgs latvisks fenomens, nodomāju. Dublina mūs sagaida ar Īrijai raksturīgo lietu, taču Dublinas lidostā un autobusa pieturā pie tās joprojām nepamet sajūta, ka esam starp savējiem, jo visapkārt skan lietuviešu, poļu, krievu un citas austrumeiropiešu valodas. Ar lidostas bezmaksas autobusu aizbraucam uz vienu no tuvējām autostāvvietām, kur atstāts mana brāļa, Neisas (Naas) pilsētas taksista taksis. Es, kā Latvijā ierasts, dodos ieņemt pasažiera sēdvietu priekšā, taču nepadomāju, ka stūre mašīnai taču šeit ir otrā pusē. Manējie smejas un saka, ka gan jau pieradīšot. Pieradu jau nākamajā dienā. Skanot iradio, veiksmīgi tiku nogādāta pie meitas, kura dzīvo un strādā Balbriganā, mazā piejūras pilsētiņā 32 kilometru attālumā no Dublinas. No rīta dodamies pastaigā pa pilsētu un tad sākās brīnumi. Izrādās, ka te blakus aug palmas un priedes un ir iestājies pavasaris – zied dažādi krūmi, narcises un sniegpulkstenītes. Un cilvēki, jā, protams, cilvēki – katram otrajam vai trešajam iedzīvotājam ādas krāsa ir melna, tāpēc paši īri smiedamies šo pilsētu saucot par Blackbriganu, skaidro meita. Pilsētiņa nav pārāk tīra, taču vienalga jauka, interesanta un man patīk. Aizejam līdz centram, dzelzceļa tiltam un pludmalei. Roņus gan neredzam, jo tie šeit esot manāmi tikai siltajā gadalaikā. Uz ielas meitu sveicina kāda nepazīstama sieviete, jautājot, vai tad viņa šodien nestrādājot. Meita atbild, ka esot brīvdienās. Viņa strādā pilsētas lielākā iepirkšanās centra kafejnīcā, tāpēc klienti viņu pazīst. Jāpiebilst, ka uz šo kafejnīcu, kur smalkmaizīte maksā piecus, bet kafija – divus eiro,  savu pensiju (ap 700 eiro nedēļā) tērēt un laiku pavadīt nākot lielākoties vietējie pensionāri. Parunāties īriem ļoti patīk un viņi pat varot apvainoties, ja viņiem neatbild. Par to pārliecinājos arī pati, jo jau pirmajā dienā Balbriganā kāda kundze man jautāja ceļu uz tuvāko kārparku (car park – automašīnu stāvvieta), Dublinā kāds pārītis lūdza nobildēt, bet “Tesco” veikalā ar mani sarunu uzsāka kāda jaunā māmiņa. Jāpiebilst, ka nepilnas nedēļas laikā vēl nevarēju pārvarēt visiem austrumeiropiešiem sākumā raksturīgo valodas barjeru – tu it kā visu saproti, bet nevari atvērt muti un atbildēt. Tāpēc šādos gadījumos sekoju meitas padomam: “Tu tikai smaidi!”. Tā es arī tikai māju ar galvu un smaidīju. Cilvēki mani saprata un smaidīja pretī. Īru laipnība ir vienreizēja – viņi atvainosies pat vēl neuzskrējuši tev virsū.”Laipnība ir pirmais, ko mēs, austrumeiropieši, no viņiem pārņemam,” piebilda meita.

Klasisks Balbriganas skats

Klasisks Balbriganas līča skats

Poļu veikaliņš

Poļu veikaliņš

Pludmales lepnums - roņi un putni

Pludmales lepnums – roņi un putni

Balbriganas dzelzceļa tilts

Balbriganas dzelzceļa tilts, turpat arī dzelzceļa stacija

Es Balbriganas pludmalē, fonā mazā bāciņa - pilsētiņas simbols

Es Balbriganas pludmalē, fonā mazā bāciņa – pilsētiņas simbols (smiltis šeit ir savestas un mākslīgi uzbērtas)

Balbriganā jau pavasaris

Balbriganā jau pavasaris

Blakus ostai atrodas nakts klubs

Blakus ostai atrodas naktsklubs (sākumā domāju, ka tas ir zivju cehs)

Katrā Īrijas mazpilsētā vai ciemā ir vismaz viena baznīca

Katrā Īrijas mazpilsētā vai ciemā ir vismaz viena baznīca

Aiz tuneļa būs jūra

Aiz tuneļa būs jūra

Arī tāda egle aug piejūras pilsētiņā

Arī tāda egle aug piejūras pilsētiņā

Palmas aug gandrīz pie katras mājas

Aprīlī "Pērkons" viesosies netālajā Drohedā

Aprīlī “Pērkons” viesosies netālajā Droghedā

Tipiska Īrijas mazpilsētas iela

Tipiska Īrijas mazpilsētas iela

Vienas no vecākajām mājām Balbriganā

Vienas no vecākajām mājām Balbriganā

Arī priedes tepat

Arī priedes tepat

Naktsklubs tuvplānā

Naktsklubs tuvplānā

un bāreņu nams

Bāreņu nams

Un arī tādas palmas šeit aug dārzos

Un arī tādas palmas šeit aug dārzos

Balbriganas bibliotēka

Balbriganas bibliotēka, kur pieejamas grāmatas poļu un lietuviešu, bet ne latviešu  valodā 

Tik skaista sarma …

Latvijā “plosās” ziema. -15, -20 un vairāk. Bērni varēja neiet uz skolu, bet man jau kopš 31.decembra nav karstā ūdens – aizsalušas caurules. No vienas vēl šorīt noskrubināju ledu…No aizsalušajiem logiem ledus jau nokusis, gan atkusīs arī caurules. Tas nekas, jo tik skaista sarma sen nav redzēta! Skatos uz apsarmojušajiem kokiem un priecājos katru dienu.

Formālās labdarības laiks

Klāt atkal Ziemassvētku laiks. Lielveikalos pildās ziedojumu kastītes slimajiem un trūcīgajiem bērniem, atceramies par bērnunamu bērniem un sirmgalvjiem sociālās aprūpes centros. Baznīcās tiek rīkoti labdarības koncerti un arī koncerti ar maksas ieejas biļetēm, avīzes, portāli un žurnāli publicē tradicionālās intervijas ar mācītājiem. Aizvadīta kārtējā labdarības akcija “Eņģeļi pār Latviju”, bet man nezin kāpēc ir skumji… Skumji par to, ka labdarīgi mēs cenšamies būt tikai reizi gadā, aizmirstot par to, ka trūcīgajiem ēst gribēsies katru dienu arī pēc Ziemassvētkiem, bērnunamu bērniem vajadzīgi nevis konfekšu vai mandarīnu kalni, bet ģimene, un kāda sirma māmuļa grib vien, lai viņu kāds sirsnīgi samīļotu…”Formālisms attiecībās pašam ar sevi. Formālisms sociālajā darbā. Formālisms attiecībās. Formāla labdarība. Tāds laiks, kad visi dod, es arī piesviedīšu…, tā kādā 2003. gada nogales intervijā ar Jelgavas radošo domu un darbu centra “Svētelis” vadītāju Ingrīdu Lisovsku raksta nu jau aizsaulē aizgājusī Jelgavas žurnāliste Maruta Jankovska. Šo rakstu arvien pārlasu pirms Ziemassvētkiem un savu aktualitāti tas nezaudē. “Glābjot pasauli, tu vari izglābt tikai pats sevi. Pamēģini atdot to, kas tev sirdij tuvs, tam, kas tev to lūdz, un tu būsi laimīgs. Tai pašā laikā, ja neesi gatavs atdot, bet to dari, lai izpelnītos atzinību, nedari to. Tas nesniegs gaidīto,” saka Ingrīda – gaišs cilvēks, māksliniece, kas strādā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Ko cilvēkam var iemācīt bērni ar īpašām vajadzībām? Ingrīda domā, ka viņi ir pārdeguši ģēniji – ļoti jūtīgi uztver cilvēka dvēseli. “Šo cilvēku tuvumā nedarbojas maskas un izlikšanās. Ļoti laba, smaidīga un labdarīga dāma var nepatikt, var piedzīvot pazemojumu no šāda bērna. Varbūt pirmo reizi sajūtot, ka viņas smaids ir liekulīgs. Tad viņa jūtas neērti, bet lai nebūtu jāiedziļinās sevī, noraida šo mazo cilvēciņu un turpmāk vairās no jebkādas saskares ar cilvēkiem, kuri neliekuļo un tāpēc veselie viņus uzskata par slimiem. Šie bērni ir laimīgi. Viņi dzīvo savā pasaulē un jūtas labi.” Liekulība, virspusība, darbošanās “ķeksīša dēļ”…Ak, cik pazīstams tas viss! Ejot uz darbu, neaizmirsti uzlikt savu kārtējo masku! Bet kad mēs būsim mēs paši? Varbūt šajos Ziemassvētkos norausim maskas un atstāsim tās karnevālam? Vai tad ir tik grūti kādam uzsmaidīt, pateikt labu vārdu, bet tā – sirsnīgi, kādu apsveikt un uzdāvināt  viņam nevis piparkūku, bet gan savu sirdi? Ja katrs tā izdarītu, tad taču mūsu pelēkā un drūmā ikdiena kļūtu gaišāka. Varētu iztikt arī bez sniega.

Brauks pakaļ bēgļiem

Šī nedēļa mūsmājās nesākās kā ierasts. Mana jaunākā meita pusaudze pirmdienas rītu neiesāka ar “multeņu” skatīšanos, bet ar rīta ziņu izlaidumu. ”Mammu, mammu! Janvārī uz Latviju vedīs bēgļus!” sauca meita. Jā, bēgļu jautājums Latvijā tagad neatstāj vienaldzīgu nevienu, arī bērnus. Šodien apollo.lv izlasīju manuprāt vienu no labākajiem rakstiem par bēgļu tematiku “Pret rietumu kultūru sākts karagājiens”, kurā analizēti cēloņi, kādēļ bēgļu krīze Eiropā vispār varēja sākties. Citāts no raksta: “Šodienas Rietumu pasaules reliģija ir sports, materiālā labklājība, izklaides, kā arī bagātnieku, slavenību, jaunības un skaistuma kults. Ezotēriskā garīguma un starpreliģiju spiritualitātes meklējumi ir sekli un analfabētiski. Cilvēki reliģijas un to saistītos elementus diemžēl izvēlas kā preci lielveikalā – kas labāk patīk, lieki nesatraucoties, ka šīs lietas var būt pretrunīgas un pat savstarpēji izslēdzošas. Piemēram, kārtīgs latvietis ar vienu kāju ir dievturis, ar otru kristietis. Un vēl nedaudz hinduists, budists, reizēm praktizē jogu, tic horoskopiem, iet pie pūšļotājiem, un ļoti sapriecājas par skaisti tukšām «Koelju tipa» gudrībām, ko parasti māca kāds pašmāju Austrumu filosofijas vai psiholoģijas guru”. Un vēl: “Koruptīvās shēmas, sociālā netaisnība, bezatbildība, nolaidība, masveidīgas atkarības un izlaidība, sociālo un izglītības lietu klibošana, arvien nežēlīgāka un necilvēcīgāka sabiedrība – tās ir vistiešākās, loģiskās sekas šo pamatu neesamībai. Viss, kas notiek šodienas Eiropā, ir sekas mūsu pašu attieksmei un dzīvesveidam. Tas vērojams arī pavisam triviālās lietās. Piemēram, mums ir kaķi un suņi, dārgas mājas, automašīnas, izklaides un ārzemju ceļojumi, bet mums nedzimst bērni. Sabiedrība noveco, paliek arvien vārgāka, gļēvāka, egoistiskāka. Ja nekas nemainīsies, mēs vienkārši izmirsim”.

Pirms pāris mēnešiem jau rakstīju par tumšādainajiem jaunajiem vīriešiem sava pagasta veikalā. Vairs neesmu viņus redzējusi, taču viens tumsnējs puisis, kuru, kā izrādās sauc Babū un viņš ir no Indijas, par lielu izbrīnu vietējiem iedzīvotājiem, joprojām dzīvo pagasta daudzdzīvokļu mājā. Ar puisi iepazinās, angliski sarunājās, pagalmā bumbu uzspēlēja un viņa stāstu noskaidroja vietējie bērni (un taisīja ”selfijus” un lika Instagramā). Izrādās, ka indiešu puisis neesot bēglis bet nelegāli strādājis kādā uzņēmumā Rīgā, kura īpašnieks pieķerts nodarbinām nelegālos strādniekus, tāpēc jaunietim nācies doties cita darba meklējumos. Tā viņš nokļuvis dāņu metālapstrādes uzņēmumā – gandrīz vienīgajā darbavietā pagasta vīriešiem. Ak, jā, ir taču vēl arī zemnieki…Viens no viņiem – mans kaimiņš pirms kāda laika vienā no LV televīzijām kvēli pauda gatavību nodarbināt bēgļus. Viņam piebalsoja arī “Tukuma piena” vadītājs…Kungiem gan derētu nolaisties uz zemes un saprast, ka ne jau strādāt uz Eiropu dodas vairākums jauno vīriešu, sieviešu un bērnu…Turklāt  šeit iederētos vēl viens citāts no iepriekš minētā raksta: “Mēs pārāk naivi un ideoloģiski vadāmi skatāmies uz islāma ienākšanu Eiropā, sevišķi jau pašreizējā garīgā apjukuma apstākļos. Eiropas pieredze rāda, ka musulmaņi praktiski neintegrējas sabiedrībā, bet noslēdzas savās kopienās, kas nereti radikalizējas un ir naidīgas visam rietumnieciskajam. Un tas notiek, neraugoties uz milzu līdzekļiem, kas atvēlēti integrācijai. Reliģija nav maznozīmīgs faktors. Kristietība un islāms ir ļoti atšķirīgas reliģijas, vērtības, dzīvesveids. Ir naivi iedomāties, ka šīs abas reliģijas spēs vienoties un tālāk attīstīt mums ierasto kristīgo kultūru. Islāms paredz pavisam citu sabiedrisko, saimniecisko, politisko iekārtu un sadzīvi. Palielinoties islamticīgo skaitam, neizbēgami pašos pamatos mainīsies visa mūsu sabiedrība. Vai to patiešām vēlamies?”. Es nē. Arī vecumdienās nevēlos staigāt apkārt melnā paltrakā un lakatos ietinusies (lai gan kāda latviešu interneta komentētāja ironizē, ka tā vismaz varēšot noslēpt savu vecumu, resnumu, neglītumu). Mums pietiek ar Babū un viņa jautājumu lauku veikala pārdevējai: “Do you understand English?” “No,” pārdevēja atbildēja.

P.s. Kādā no nākamajiem rakstiem, turpinot sabiedrības nežēlības tēmu – par mobingu un bosingu darbavietā

Nejūtos piederīga šai valstij…

”Es vairs nejūtos šeit piederīga un kādam vajadzīga”, vairākkārt teica mana 25 gadus vecā meita, pagājušonedēļ viesojoties Latvijā. Viņa šeit ieradās no Īrijas, jo tika uzaicināta uz darba interviju Rīgā, ungāru aviokompānijā ”Wizzair”. Jau darba intervijas pašā sākumā intervētājiem neesot paticis, ka meita strādājot un dzīvojot Īrijā. Nelīdzējis arī apgalvojums, ka ar pārvākšanos uz Latviju nebūtu problēmu. Un kā tad reemigrācijas plāns, aicinājumi atgriezties? Realitāte ir pavisam cita… ”Makdonaldā” meita noturēta par ārzemnieci un novirzīta uz citu rindu…Nelaipnās, nesmaidošās un nezinošās pārdevējas veikalos un biļešu kasieres autoostā un dzelzceļa stacijā. Tualetes, kur par nokārtošanos prasa 30 centus, bet tajās smird un nevīžo nomazgāt durvis un sienas. Vecie, sagrabējušie autobusi un vilcieni, kuros ierāpties pat jaunietim nav viegli. Dārgais Rīgas sabiedriskais transports, kas darbadienas vidū ir pārpildīts, drūmās, izmocītās cilvēku sejas  – tās ir tikai dažas no lietām, kas meitai uzreiz iekrita acīs …Mēs paši gan sen pie tām esam pieraduši un vairs pat nepamanām…Jā, un kur tad vēl bērnības draugu jautājums, viņai no kabatas izņemot telefonu, lai paskatītos, cik ir pulkstenis: “Ak, tikai ”Samsung”…Kur tad tavs aifons? Jums jau visiem tur tādi ir!” Tas aizskāris visvairāk, lai gan meita nav mainījusies un izrādījusi, ka būtu pārāka…Mēs un jūs. Tad tik tālu gan. Pirms projām braukšanas kopā ar meitu apstaigājām suvenīru veikalus, jo viņa gribēja iegādāties kaut ko latvisku. Kaut ko tādu, kas atgādinātu par Latviju. Krūzīte ar latvju rakstiem, rakstainas zeķes, prievīte, koka auskariņi ar kaķiem, rokassprādze ar tautiskiem rakstiem un mazs V veida Latvijas karodziņš. “To es piespraudīšu, kad lidošu prom,” meita teica. Pavadīju meitu un mājās nākot raudāju. Bet tad atcerējos viņas teikto: ”Mammu, viss būs labi!” un “Tā dzīvo ļoti daudz latviešu ģimeņu”.

Viņi ir klāt. Bēgļi.

Šodien es viņus ieraudzīju sava pagasta veikalā. Trīs melnīgsnējus, jaunus, slaidus vīriešus. Plāni ģērbtus, bez biezajām rudens un ziemas jakām. Nu, tādus – nedaudz pāri 20 gadiem. Kādas sajūtas? Nebija patīkamas. Pirmais ko nodomāju, bija – ak, tad tik tālu gan…Viņi jau ir šeit, visai dziļos laukos. Jā, biju dzirdējusi no vietējiem bērniem, ka viņi dzīvojot arodskolas kopmītnēs. Bet redzēt ir kas cits. Aizejot mājās, brīdināju savu 13 gadus veco meitu, lai uzmanās, neskatās uz viņiem un nemēģina uzsākt sarunu. Meita tikai attrauca, ka esot jau redzējusi – viens no melnajiem puišiem nesen esot bijis ienācis skolā, bet viņas klavieru skolotāja savukārt izteikusi savas bažas par to, ka ar vienu no viņiem nācies braukt kopā autobusā uz Jelgavu. Līdz šim sevi par rasisti neuzskatīju, un diezin vai Latvijā būs kā kādreiz ASV, kad autobusos solu pēdējās rindas rotāja uzraksts “Colored”. Taču nezinu kādēļ, bet joprojām jūtos neomulīgi. Varbūt tādēļ, ka maniem bērniem divdesmitgadniekiem kā ekonomiskajiem bēgļiem, lai izdzīvotu, nācās emigrēt uz Īriju, bet šie zēni mana pagasta veikalā tērē Latvijas valsts piešķirtos pabalstus…Vecākais dēls stāstīja, ka pie viņiem Īrijā nesen uzcelta nometne bēgļiem, bet vietējie iedzīvotāji to nodedzinājuši. Savukārt mana mamma pensionāre pauda savu prieku par varonīgajiem somiem, kuri dzīvā ķēdē nostājušies pie savas valsts robežas, sargājot savu valsti no nekontrolējamā bēgļu pūļa….Bet latvju bāleliņi, kā jau latvju bāleliņi…Tādi labiņi, tādi viesmīlīgi. Tikai pašiem no savas zemes jābēg prom, lai atbrīvotu vietu viņiem…Ek, nu kā lai saudzīgāk pasaka! Nu, bet jūs jau sapratāt!

Fantastisks grupas “Dagamba” koncerts

Vakar apmeklēju grupas “Dagamba” koncertu Jelgavā. Tas bija fantastisks. Šie jaunie zēni burtiski “spridzināja” publiku. Sen nebiju redzējusi, ka stīvā Jelgavas publika kādam applaudētu kājās stāvot. Bet šiem puišiem applaudēja un svilpa arī. Un panāca, ka puiši uz “bis” nospēlēja vēl divus skaņdarbus. Viņu milzīgā enerģija, azarts, pozitīvisms un dzīvesprieks bija tie, kas iekustināja publiku. Un pianists, kurš likās, ka tūlīt, tūlīt sadauzīs flīģeli …Un, protams, superīgais “crossover”, un vēl salikumā ar klasiku, grupām “Abba”, “Era”, “Radiohead” un mūsu pašu “Pērkonu”. Jā, “Krauklīti” publika dziedāja līdzi un arī Ludviga van Bēthovena “Odu priekam” arī. Un Mocarts viņu izpildījumā nemaz nelikās paranoidāls, bet Prokofjevs bija vienkārši izcils. Tāpat kā grupas mārketings. Arī es ļāvos masu psihozei, un tagad manā īpašumā ir “Dagamba” jaunākais disks “Recycled” ar visu četru grupas mūziķu autogrāfiem. Kaut vairāk būtu latviešiem šādu grupu!

foto no dagamba.eu