Latvijas ziema novembrī

Rundāles pils vasaras plaukumā

Latvijā atnākusi vasara. Aukstuma periodi mijas ar karstuma viļņiem, brīžiem uzlīst un paplosās vējš. Vienā svētdienā kopā ar ģimeni nolemjam doties izbraukumā uz krāšņāko Zemgales pērli – Rundāles pili. Lauki svētdienas rītā bauda klusumu pēc vētras. Šur tur ceļmalā pavīd pa ravētājai, autobusa pieturā – pa dzērājam, bet uz ceļa no Vilces līdz Elejai nesastopam nevienu pretimbraucēju. Rundālē nonākam priekšpusdienā. Pili atrodam ātri, jo tā spīd jau pa gabalu. Automašīnu stāvvietā mums piedāvā nopirkt zemenes. Pārdevējai gan atsakām, jo līdzi esam paņēmuši pašu dārzā audzētās. Atzīstami, ka lauku ļaudis vēlas nopelnīt. Arī dažādu ēstuvju un suvenīru tirgotavu pa ceļam uz pili netrūkst.

Pie pils kases gan pārsteigums – vienam pieaugušajam ieeja pilī maksā deviņus eiro, atlaides vien skolēniem, tādēļ mums, pieciem cilvēkiem pils un rožu dārza apskate plus vēl divi eiro par fotografēšanu pils telpās kopā izmaksā 40 eiro. Cenas kā Eiropā! Vai šo, vai citu iemeslu dēļ mums šķiet, ka pilī esam teju vai vienīgie latvieši, jo visapkārt dzird tikai lietuviešu, vācu, poļu un angļu valodu. Arī pils darbinieki un tirgotāji ar apmeklētājiem sarunājas angliski – esam iemācījušies uzņemt tūristus.

Izstaigājam greznās pils telpas un dodamies uz rožu dārzu. Tur gan latviešus dzird vairāk. Vai tāpēc, ka ieeja lētāka, vai tāpēc, ka esam dārzu mīlētāju tauta, īsti nezinu. Rozes zied un smaržo kā trakas! Dažas jau paspējušas noziedēt.Staigājam pa daudzajiem kabinetiem, saloniem, zālēm, ģērbistabām, mazgājamajām un tualetes telpām un prātojam par to, vai gribētu sev tādu dzīvi. Mūsu ome saka, ka negribot braukt uz mājām, lai viņu atstājot dzīvot šeit – Rundāles pilī. Savukārt vecākā meita par plašo hercoga guļamistabu ar izeju uz balkona un skatu uz rožu dārzu smej: nometīsi tajā zeķi – no rīta neatradīsi. Nospriežam, ka tāda dzīve droši vien būtu augstākā laimes virsotne. Bet vai es gribētu dzīvi, kur kalpi visu izdara manā vietā – nomazgā, apģērbj, iznes naktspodu? Diezin vai…tTveicē var atveldzēties pie strūklakas. Par Rundāli tas īsumā arī būtu viss. To nevar parādīt bildēs vai izstāstīt ar vārdiem – katram jāredz pašam.Mājupceļā piestājām arī atjaunotajā Bauskas pilī.

Iepirkšanās diena

Manas ģimenes talismans, kas Īrijā ceļo no mājas uz māju

Kādas tikšanās laikā ar astroloģi uzzināju, ka vislabāk iepirkties ir tieši trešdienās. Esot Īrijā, iepirkties gan devāmies sestdien. Braucām uz Swords pilsētu. Tā atrodas uz maģistrāles, kas ved uz Dublinas lidostu. Meita iepriekš solīja, ka aizvedīšot mani uz veikalu, kur iepērkoties visa Īrija – “Penneys”. Šeit ir vietā atgādināt, ka Īrijā ikdienā cilvēki ģērbjas ļoti vienkārši, bez Latvijā ierastās ārišķības (jo nabagāki esam, jo vairāk gribam sevi izskaistināt), tā kā ir grūti noteikt, kādam sociālajam slānim katrs pieder. Tā nu nolikām mašīnu stāvvietā pie milzīga tirdzniecības centra, un ļāvāmies iepirkšanās drudzim. Vienā “Penneys” veikalā pirms tam pabijām arī Dublinā, un pirmais iespaids nebija no patīkamākajiem. Daudz lētu, bet samērā nekvalitatīvu apģērbu, taču, ja ieskatās tuvāk, var sev un bērniem piemeklēt arī modernas un aktuālas lietas.  Jāpiebilst, ka Latvijā ierasto “humpalu” veikalu Īrijā nav. Tā nu ienirām veikala plašumos un gala rezultātā “savācām” drēbes par 174 eiro. Daži padomi citiem pircējiem. Nepirkt T- kreklus ar uzdrukātiem zīmējumiem – tie nomazgāsies jau pirmajā mazgāšanas reizē. Nebūtu ieteicams tur pirkt arī garās bikses un apavus. Ja tomēr pērk, tad rūpīgi jāizvērtē to kvalitāte. Ieteicams pirkt T- kreklus bez zīmējuma, no elastīga, staipīga materiāla, zeķes un apakšbikses (viens iepakojums ar 5 gabaliem maksā 2,50 eiro), kā arī kreklus, blūzes, džemperus, jakas un somas, kuru cenas ir robežās no 6 līdz 10 eiro. Vislabāk pirkt zīmola “Atmosphere” drēbes, jo tās ir viskvalitatīvākās. Vairāk par 10 eiro maksā greznākas blūzes un jakas, bet klasiska stila apģērbus labāk meklēt citos veikalos. Turklāt, lai gan bija februāra vidus, Īrijas veikalos ziemas un pavasara sezona jau bija beigusies – lielākajā daļā veikalu iestājusies vasara un nopērkami vien peldkostīmi, šorti un citi vasaras apģērbi. Tas tāpēc, ka tieši tad vasaras sezona sākas Spānijā, kur īri pārsvarā dodas atpūsties. Daudzi tur arī iegādājušies īpašumus. Īrijas aukstajā un lietainajā vasarā, kad dažkārt tikai pāris nedēļu jūlijā gaisa temperatūra pārsniedz 20 grādus, šortiņus, peldkostīmus un vasaras kleitiņas paši īri nevalkā. Meita gan dažreiz uzvelkot, bet tad vietējie viņu uzlūkojot kā dīvaini. Īriem mēs, austrumeiropieši, vispār liekamies dīvaini. Uzsākot sarunu ar svešinieku (lai arī tu ļoti labi runā angliski, īri tevi vienalga “atkodīs”), viņi noskaidro, no kuras valsts tu esi, tad tradicionāli sākas sūdzēšanās par Īrijas sliktajiem laika apstākļiem, kam seko jautājums, kāpēc tu vispār izvēlējies braukt un vēl dzīvot šajā zemē? To, ka latvieši bēg no bezdarba, nabadzības, meliem, birokrātijas, “bardaka” un cilvēka cieņu pazemojošas dzīves, īriem grūti saprast. Toties īri lepojas ar savu tautu. Jebkurā valstī īrs leposies ar to, ka ir īrs. Šeit vietā būtu citāts no Laimas Kotas jaunās grāmatas “Mierielas vilkme”.”Lūk, tieši tāpēc, ka paši latvieši ar vārdu mantrām mediju telpā cits citam sit pa aknām, mēs tupam un gaidām lidmašīnu. Tāpēc, ka paši latvieši savā valstī cits citu ar vergturu cienīgu neatlaidību dzenā pa kontrolējošām iestādēm, tikai sodot, samazinot, atņemot, vēlreiz aizrādot un kauninot, tāpēc aizbraukušie norobežojas no zīmoga, ko katram vēl palikušajam latvietim cenšas uzspiest. Viņi grib, lai tā būtu, bet tā nav. Meli! Neticiet nevienam zaimam, kas latviešiem piespriež sociālpolitisko diagnozi, kur sabiedrības portretā atainots pēc padomju laikiem īdošs ņerga vai šizofrēniķis! Šie akadēmiski izglītotie puiši ir iemācījušies manipulēt ar vārdiem. Vārdi ir sagrozīti, nepatiesi, secinājumi ir absurdi, bet gana iedarbīgi un iedarbojas tāpēc, ka lielākā daļa Latvijā dzīvojošo uz savas ādas nav uzzinājusi, kā pasaulē dzīvojam.” Īrijas Kildares un Dublinas grāfistēs redzēju noliktavu un fabriku rajonus, kuriem garām braucot, mani bērni sacīja: “Te ir tās vergotavas, kur vergo latvieši!” Mūsējo netrūkst arī ātrās ēdināšanas iestādes, kur pašiem īriem strādāt netīk. Lai nu kā, bet prātā nāk vecākā dēla atbilde kādai kundzītei, kura Jelgavas “Balerijā” dēlu un viņa Anglijā strādājošo draugu nosaukusi par vergiem: “Labāk es Īrijā vergoju par normālu naudu, nekā Latvijā vergoju par kapeikām!” Un vēl. Esot tur tikai nepilnu nedēļu, es, ārzemniece, austrumeiropiete, latviete, kas tā īsti pat nerunā angliski, jutu, ka šī svešā zeme, Īrija, mani pieņem. Mani tur nevērtēja pēc izskata, apģērba vai maka biezuma, bet pieņēma tādu, kāda esmu. Un es tur nejutos kā pazemota niecība, skrūvīte kaut kādā nenosakāmā mehānismā, bet kā cilvēks, kuru sveicināja, kuram uzsmaidīja, ar kuru gribēja parunāties. Īrijā ir jūtams reāls atbalsts ģimenēm ar bērniem un labklājība. Viss, ko Latvijas politiķi tikai gatavojas ieviest un raksta savos papīra plānos, Īrijā darbojas jau daudzus gadus. Rodas jautājums: ko tad mūsējie darīja 25 gadus? Jā, un noteikti izlasiet arī Laimas “Šampinjonu derību”. Un Džeimsa Džoisa “Uliss” ir par Dublinu. Un liels palīgs ceļojuma plānošanā man bija portāls baltic – ireland. ie (tā devīze ir : Pašiem sava republika!). Paldies, portāla žurnālistiem, viņi dara labu darbu!

 

 

 

Atlantijas okeāna skarbais valdzinājums

Kādu dienu mans vecākais dēls saka :”Šodien brauksim “tripā” (ceļojumā) uz “klifiem” (klintīm)”. Jā, jāatzīst, ka manu bērnu valoda pa šiem Īrijā pavadītajiem gadiem kļuvusi pilna ar angļu vārdiem un slengu. Vecākais dēls pat smejas, ka angliski jau runājot ar īru akcentu, bet jaunākais atzinās, ka domājot angliski. Ceļojuma laikā gribēju dzirdēt, kā skan īru valoda. Diemžēl, to nekur nedzirdēju. “Drīz Īrijas laukos nomirs pēdējais īrs, kurš zina īru valodu”, piebilst meita, atgādinot, ka īru valoda bērniem joprojām tiekot mācīta skolās, taču ikdienā visi lielākoties runā angliski. Jāatzīst, ka man arī pielipa bērnu runāšanas stils – trafiks (sastrēgums), bils (rēķins) utt. Bet mūsu šīs dienas ceļojuma mērķis bija Mohēras klintis Klēras grāfistē (Co. Clare) – augstākās klintis Eiropā, kas atrodas Īrijas Rietumu daļā, Atlantijas okeāna piekrastē. Tās plešas 8 kilometru garumā, 250 metru platumā un 214 metru augstumā. Klinšu virsotnē atrodas vecs tornis – O’Braiena tornis ar skatu laukumu tā augšā. Lai gan Mohēras klintis interneta balsojumā neiekļuva 7 jauno pasaules brīnumu sarakstā, tās ir viens no apmeklētākajiem Īrijas dabas objektiem. Katru gadu tās apmeklē aptuveni viens miljons apmeklētāju. Mohēras klinšu nosaukums ir cēlies no zemesraga cietokšņa “Mothar”, kas tika nojaukts Napoleona karu laikā, lai Hegshedā uzbūvētu bāku. Kāds ir klinšu rašanās noslēpums? Tas notika pirms apmēram 320 miljoniem gadu, vēlā karbona perioda laikā, kad klimats bija daudz siltāks un šajā vietā atradās lielas upes grīva. Upei plūstot, veidojās dubļu un smilšu sanesumi, kas pārpludināja šo vietu – tā veidojās klinšu slāņi, kādus mēs varam aplūkot mūsdienās.

Mani pirmie iespaidi pa Mohēras klintīm. Ceļu uz tām aizšķērso “šlagbaums” un sieviete bleķa būdā ceļa malā ( līdzīgi kā uz maksas ceļiem) sasveicinās ar mums un liek iegādāties ieejas biļetes – pieaugušajiem 6 eiro, studentiem – 4 eiro. Tad viņa jautā, no kurienes mēs esam. Dēls atbild, ka no Latvijas, un kundze mums pasniedz divus bukletus par Mohēras klintīm un tie ir … latviešu valodā! Patīkami ko tādu saņemt pašā Eiropas malā, jo tālāk aiz okeāna ir tikai Amerika. Biļešu otrā pusē gan rakstīts, ka O’Braiena torņa apmeklējums šajā cenā nav iekļauts. Ja grib kāpt tornī, atkal jāmaksā. Jā, nākas secināt, ka īri prot paņemt naudu. Vējš no okeāna pūš tā, ka mašīnas durvis rauj no rokām ārā un galvu arī rauj nost. Migla, sejā cērtas lietus, bet no klintīm augšup ceļas balti tvaiki… Starp klintīm tāda kā iedobe. Liekas, ka tūlīt, tūlīt tajā parādīsies kāds pirātu kuģis…Tālumā, cik nu to atļauj saskatīt migla, redzamas mazākas salas…Skaisti un baisi vienlaikus. Atceros, ka februārī Īrijas piekrastes salās sākta “Zvaigžņu karu” astotās daļas filmēšana. Vecākais dēls stāsta, ka kāds viņa darba kolēģis braucis skatīties filmēšanu.

Apskates sākumā klintis no okeāna norobežo koka barjeras. Pa teritoriju staigā kāds vīrs oranžā vestē un laikam raugās, lai cilvēki nerāptos pāri margām. Citreiz viņš pārbaudot arī biļetes. Klinšu pusē, kur atrodas tornis, vējš pūš tik stipri, ka okeāna ūdeni no klinšu pakājes uzsit augšā un pār klinšu apmeklētājiem nolīst  auksta duša. Bērni stāsta, ka margas šeit uzliktas salīdzinoši nesen, jo katru gadu Mohēras klintis paņemot kāda pašnāvnieka vai pārgalvja dzīvību. Noklausos aizkustinošu stāstu pār kādu lietuviešu pāri, kurš šeit gājis bojā pirms dažiem gadiem. Vispirms pie klinšu malas paslīdējusi meitene. Puisis turējis viņu aiz rokas, bet nevarējis noturēt un abi iekrituši okeānā. Vēlāk “Spokos” izlasīju arī par 26 gadus vecu sievieti, kura izdarījusi pašnāvību, līdzi paņemot arī savu 4 gadus veco dēlu un 8 gadus vecu zēnu, kuru vējš iepūtis okeānā. Mohēras klinšu apskates vietas administrācija arī lūgusi Facebook  vadību izņemt no sociālā tīkla fotogrāfijas ar jauniešiem, kuri bīstami pārkārušies pāri klinšu malai un puišiem, kuri gar pašu klints malu brauc ar kalnu velosipēdiem. Taču cilvēku stulbums, pārgalvība un riskēšana ar savu dzīvību nav mazinājusies. Mēs ar bērniem novērojām, ka jaunieši – gan puiši, gan meitenes smiedamies bīstami tuvojas klinšu malām. Vienam puisim paslīdēja kāja. Pavisam maz pietrūka, un arī viņš būtu “pārgājis nākamajā līmenī”  un papildinājis drūmo statistiku. Nevarēju vairs noskatīties, kā cilvēki riskē ar savu dzīvību, tāpēc mudināju bērnus ātrāk doties prom. Vēl ieejam apmeklētāju centrā, kas izbūvēts kalnā, kur sapērkamies suvenīrus. Tur apskatām arī muzeju ar interaktīvu ekspozīciju par Mohēras klintīm, noskatāmies filmu par Īrijas Rietumu piekrastes dabu. Ja grib, var uztaisīt arī video ar sevi uz Mohēras klinšu fona. Par to visu atsevišķi nav jāmaksā.

Atpakaļ braucām pa citu ceļu – izmetām loku pa “Wild Atlantic Way” (Mežonīgais Atlantijas ceļš) posmu. Bagātnieku villas, zemnieku saimniecības, arī vecas, pamestas mājas, bet vienas mājas pagalmā – Londonas sarkanā telefona būdiņa. Arī pavisam neapdzīvotas, mežonīgas vietas, kur ceļa malās aug tikai dzelkšņaini kazenāji, bet tālāk – brūns klajums un daži zāles kušķi, kas atgādina filmās redzētas Austrālijas ainavas. Tālumā visur redzams okeāns. Piekrastes pilsētiņās – daudz izīrējamu, pārdodamu un pamestu māju un veikalu. Mums iepatikās Galvejas pilsēta, kas ar savu vairākstāvu apbūvi un omulīgo vecpilsētu pēc vecākā dēla vārdiem “visvairāk atgādina Eiropu” (viņš domāja kontinentālo Eiropu) – Parīzi vai Rīgas vecpilsētu (mazo Parīzi).

Foto: Kalvis Ozols

Biju iedomājusies, ka klintis būs vēl iespaidīgākas

O’Braiena torņa skatu laukumā gan neuzkāpām

Mohēras klintis – varenas un skaistas

Te nu tas ir – Atlantijas okeāns

Buklets vēsta, ka no O’Braiena torņa jumta varot uzņemt vislabākos Mohēras klinšu fotoattēlus

Skats uz klintīm no otras puses

Piemineklis tiem, kuri gājuši bojā Mohēras klintīs

Apmeklētāju centra ēka izbūvēta kalnā. Daudzie mazie veikaliņi gan slēgti – vēl nav īstā sezona

Atzīmējos, ka esmu bijusi Mohēras klintīs

“Man pietrūkst Īrijas pakalnu…”

Ar šo citātu no kādas amerikāņu filmas man arvien vairāk gribas apzīmēt savas sajūtas mitrajā, drūmajā un pelēkajā Latvijas pavasarī, kas nāk un nāk, bet nevar atnākt. Nezinu, kāpēc mani tik ļoti velk uz kalniem, varbūt kādā no iepriekšējām dzīvēm būšu bijusi kalniete…Bet kalni patiešām mani vilina, tāpēc ierodoties Īrijā jau sākumā lūdzu bērniem aizvest mani uz kalniem. Un tā, kādu rītu ar īrēto auto devāmies uz Viklovas grāfisti  (Co.Wicklow)- vienu no skaistākajām Īrijas vietām. Apskati sākām ar Glendalough, kas ir vispopulārākā Viklovas kalnu nacionālā parka daļa. Tajā atrodas 9 dažādu grūtības pakāpju dabas takas, ūdenskritumi un arī divi lieli kalnu ezeri, kurus atdala Pallanass upe. Jāpiebilst, ka salīdzinājumā, piemēram, ar Slovākijas Tatru kalniem, šeit takas nav akmeņainas, stāvas un kraujas malā nerēgojas bezdibenis, tāpēc asfaltētās takas ir pieveicamas arī vecāka gadagājuma cilvēkiem. Parku iecienījuši gan paši īri, kas regulāri šeit brauc atpūsties ar ģimenēm, līdzi ņemot arī suņus, gan tūristi no visas pasaules. Kā novēroju, īru ģimenes ir ļoti kuplas – astoņi, seši, četri bērni tur nav nekas neparasts. Turklāt bērni jau no mazotnes tiek izvadāti pa valsts ievērojamākajām vietām.Viena no takām ved arī cauri purvam (līdzīgi kā pie mums Ķemeros). Ejot pa to, ievēroju, ka bariņš īru bērnu notupušies takas malā un peļķē aizrautīgi kā lielu brīnumu pēta, īsti nesapratu, vai vardi, vai sīkas zivtiņas. “Spoku” meži ar ķeburainiem, izlocītiem kokiem ir šausmu filmu cienīgi, bet ūdenskritumi – vienkārši fantastiski.  Šeit atrodas arī Monastic city jeb Mūku pilsēta. Vēsture stāsta, ka pilsētu dibinājis Sv. Patriks pirms 14 gadsimtiem, kad ieleja bijusi Īrijas Zelta laikmeta daļa. Ir apskatāmas klostera un ciemata drupas un atsevišķi stāvošs tornis, kas savulaik celts, lai aizsargātu svētās relikvijas laikā, kad Īriju iekaroja vikingi. Ieeja tornī atrodas vairāku metru augstumā no zemes, lai  ienaidniekiem nebūtu tik viegli tajā iekļūt. Tornī mūki arī lūgušies. Turpat atrodas arī seni kapi, kur uz dažām kapi kopiņām redzami nolikti svaigi ziedi, acīmredzot, īri atceras un piemin savus senčus. Viklovas kalni – tā nav tikai bauda acīm, bet tās ir arī sajūtas – dzestrums, svaigais kalnu gaiss, bet uzbraucot pašā augšā līdz kalnu virsotnēm, jūtams pat spiediens ausīs, līdzīgi kā nolaižoties lidmašīnai. Tas ir dīvaini, jo Īrijas kalni nav pārāk augsti – nepārsniedz 1000 metrus virs jūras līmeņa. Atceros, ka Slovākijā, esot aptuveni 2000 metru augstumā, neko tādu nejutu. Īrijas kalnu ceļi ir šauri, līkumoti, pilni negaidītu pagriezienu, bieži vien arī slikti pārredzami, tāpēc rallija cienīgi. Ne velti pa tiem nedrīkstot braukt tie autovadītāji, kuriem ir tikai tā sauktās “baltās” jeb mācību braukšanas tiesības. Jūtīgākiem pasažieriem var palikt arī slikta dūša. Taču skaistie skati, kas paveras,  liek aizmirst par visām grūtībām un neērtībām. Braucot arvien augstāk kalnos, redzams kā mainās krāsas un augu valsts – tā kļūst aizvien nabadzīgāka, līdz paliek vien sausas zāles puduri un akmeņi, bet pašās kalnu virsotnēs manāms sniegs. Vēl šur tur ceļa malās redzamas ar spīguļiem izrotātas mazas Ziemassvētku eglītes. Ir interesanti nekurienes vidū ko tādu ieraudzīt. Todien, visai neraksturīgi Īrijai, gandrīz visu laiku spīdēja saule, un vakarā sev par lielu izbrīnu, secināju, ka kalnos esmu guvusi arī nelielu iedegumu. Īrija ir sena, maģiska, noslēpumaina un neparasti pievilcīga zeme – īsts baudījums dabas un vēstures mīļotājiem. Esmu iemīlējusies Īrijā un vēlos turp doties atkal un atkal.Foto: Kalvis Ozols

8. marts : Vai tad vīriešu vairs nav?

Šorīt iegriezos vienā no Jelgavas lielveikaliem  un sākumā nevarēju saprast, kāpēc vienā no tirdzniecības zāles stūriem tāda drūzmēšanās, ka ne garām tikt. Izrādās, ka daudz cilvēku ir pie puķu stenda ar grieztajiem ziediem un puķēm podiņos. Vīrieši un sievietes, attiecībā 50:50. Izlauzos cauri pūlim, sakrāmēju groziņā dienišķo pārtiku un devos pie kasēm. Tur rindas. Saruna pie kases.

-Ko tā kasiere tur tik ilgi skaita?

-Puķes, narcises pa vienai kamēr saskaita.

-Skaita kā sūdus! Tā jau te veikalā var palikt. Man slima sirds, nevaru nostāvēt!

-Nu, ja, bet pie citām kasēm arī rindas…Re, te atkal sievietei ziedi, kamēr saskaitīs…Sievietes pašas sev pērk puķes.

-Ak, sievietes pašas sev pērk puķes? Vai tad vīriešu vairs nav?

Tālāk saruna turpinājās par cenām, līdz beidzot kundzīte nolēma rindā nestāvēt un aizgāja prom.

Saruna pie autobusu pieturas.

Kāds vīrietis:

– Sveikas, kaimiņienes! Kāpēc jūs vēl skaidrā?

Tā man šogad pagāja 8. marts – Starptautiskā sieviešu diena.

Uz Īrijas zemes. Otrais dubls – Dublina

Nākamajā dienā pēc ierašanās Īrijā ar īrētu auto dodamies apskatīt galvaspilsētu Dublinu. Ja pa Īrijas ātrgaitas automaģistrālēm (motorway) braukt ir viegli – visur apgaismojums, zīmes, ekrāni, uzraksti angļu un īru valodā un starp ceļu sadalošo joslu baltajām svītrām atrodas atstarotāji, kas tumsā spīd, tad izbraukt Dublinas centru dzīvās satiksmes un vienvirziena ielu dēļ ir visai sarežģīti. Jāpiebilst, ka Īrijā ļoti reti kur atļauts automašīnu noparkot  ielas malā – tam paredzētas automašīnu stāvvietas (car park), kas praktiski vienmēr ir pārpildītas un brīvu vietu atrast nav viegli. Bezmaksas autostāvvietas ir tikai pie lielveikaliem, bet atstājot auto kārparkā Dublinas centrā netālu no vaska figūru muzeja, šķīrāmies no 16 eiro. Turklāt ceļojot pa Īriju, noteikti nāksies braukt arī pa maksas ceļiem, kur no jums par atsevišķu ceļa posmu iekasēs sākot no 1,90 līdz 10 eiro (braucot cauri tunelim, uz kuru mūs aizveda mobilajā telefonā uzstādītā navigācija). Lieki piebilst, ka zemes īpašnieki, uz kuru zemes atrodas šie ceļi, ir kļuvuši par miljonāriem. Tā nu beidzot atraduši brīvu vietu kārparka 5. stāvā, atstājam mašīnu un ejam staigāt pa Dublinas centru, kas nebūt nav liels un ir viegli izstaigājams. Dublina nav Rīga – greznas jūgendstila ēkas šeit neatrast, jo tāpat kā citviet Īrijā, dominē vienstāva, divstāvu un trīsstāvu apbūve, tikai ielas platākas nekā mazpilsētās. Secināju, ka Dublinas centrs –  tās ir  dažas lielas ielas un iepirkšanās iela, kas domāta tikai gājējiem. Par Dublinas ielu netīrību un bezpajumtniekiem jau ir rakstīts un filmēts pietiekami, tāpēc neatkārtošos. Pilsētas galvenajā ielā redzējām trīs bezpajumtniekus, un vienam no tiem bija izteikti slāviski sejas vaibsti. Viņi sēdēja uz saplēstām kartona kastēm ielas malā, priekšā papīra glāzīte. Tikpat daudz ubagotāju bija arī uz gājēju ielas, viņu vidū arī sieviete ar sunīti. Divi no viņiem savu stāstu uz ielas bija uzrakstījuši ar krāsainiem krītiņiem. Turpat pretī flautu pūta ielu muzikants. Gribēju nobildēt, bet bērni neļāva, tāpēc un arī aiz cieņas pret šiem cilvēkiem, to neizdarīju. Manējie zināja teikt, ka būt par bezpajumtnieku Īrijā lielākoties ir šo cilvēku pašu izvēle, jo sociālā sistēma šeit darbojas labi un par bezpajumtniekiem visbiežāk kļūst alkoholiķi un narkomāni. Tāpat Dublinas centrālo ielu malās redzēju divus brīvprātīgos ar lieliem, spilgti dzelteniem zupas termosiem. Neviens pēc zupas rindā nestāvēja. Mazajās pilsētās nevienu bezpajumtnieku nemanījām. Austrumeiropiešus cilvēku pūlī var atpazīt momentāni – pēc drūmās, saspringtās, izmocītās sejas izteiksmes. Ķīniešu Īrijā ir maz, musulmaņu – vēl mazāk. Diemžēl visu Dublinas vecpilsētas daļu Temple Bar nepietika laika izstaigāt, bet meita zināja teikt, ka tās esot tikai dažas bruģētas ieliņas, kurās atrodas galvenokārt krogi. Mūsu mērķis bija vaska figūru muzejs. Bet par to būs atsevišķs stāsts. Pasaulē nav daudz pilsētu, kurās būtu vaska figūru muzeji, un Dublina ir viena no tām. Apmeklēt šo muzeju bija mans sapnis un es to piepildīju. Tā bija fantastiska sajūta – staigāt pa muzeju ar saviem pieaugušajiem bērniem (kad viņi bija mazi, man nebija ne laika, ne iespēju vest viņus uz muzejiem). Bērni man uzdāvināja šo ceļojumu, un viņiem tas nebūt nebija lēts prieks, jo par vaska figūru muzeja apmeklējumu vien šķīrāmies no 50 eiro. Tomēr nebaidieties sapņot, jo sapņi mēdz piepildīties! Paši īri un Īrijā dzīvojošie latvieši gan mēdz teikt, ka Dublina vēl nav visa Īrija. Īstā Īrija ir tur – ārpus Dublinas.

Skats, ejot pāri vienam no Dublinas kanāliem

Viens no simboliem – Mollijas Melones skulptūra

Pie šīs katedrāles atrodas Molly Malone skulptūra

Pats pilsētas centrs

Ejam pa iepirkšanās ielu

Dublinas centrs vienmēr cilvēku pilns

120 metru augstā tērauda skulptūra “Dublinas adata” – iecienīta tikšanās vieta

Iepirkšanās iela, pretī – adatas smaile

Es ar bērniem pie īru politiķa un jurista O’Konela pieminekļa