Atskaņas no Latvijas svētkiem

1990. gada 4. maiju atceros kā siltu un saulainu dienu. Auklēju savu divgadīgo dēlēnu, tāpēc svarīgo mirkli, kad Augstākās padomes deputāti iznāca pie tautas un paziņoja lēmumu par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, sagaidījām dzīvoklī pie televizora ekrāna. Mana mamma, tāpat kā citas lauku sievas rosījās pa mazdārziņu, līdzi ņemot radio aparātu, lai nenokavētu un dzirdētu mums visiem tik svarīgo paziņojumu. 2017. gada maijs. Kas ir mainījies? Tagad mēs gānām un lamājam savu valdību, jo tā mūs novedusi līdz postam un nabadzībai. Liekulīga un melīga kļuvusi mūsu valsts. Stāsta, ka viss ir labi, viss iet uz augšu, taču tā nav. Rīko teatrālus, neko neizsakošus baltā galdauta svētkus. Tinu atpakaļ notikumus, mēģinot atcerēties, to brīdi, kad notika liktenīgā kļūda vai kļūdas, kas mūsu valsti no plaukstošas un attīstītas valsts ceļa novirzīja pretī iznīcībai. Neizdodas. Notikumu un cilvēku tik daudz, ka šķiet, ka katrs, kurš vien tika varas spicē, alkatīgi pagrāba sev mazu gabaliņu Latvijas. Šodien izlasīju Kaspara Dimitera 60 gadu jubilejā teikto – viņš uzskata, ka šobrīd lielākais progress būtu iet atpakaļ līdz tām krustcelēm, kur mēs kļūdījāmies, aizejot greizi, tas būtu visprogresīvākais risinājums. No vienas puses gribētos piekrist, bet no otras – saprotu, ka tas nav iespējams…Citi laiki, citi tikumi. Process sācies, turpinās, viss notiek. Lielvaras atkal izlēmušas mūsu likteni. Bet tajā pašā laikā latvietis nograuž latvieti, izēd no darba, noskauž, aprunā, nosūdz utt…Nu, kas mēs esam par tautu? Citām tautām pat savas valsts nav, bet mēs savējo nevarējām nosargāt…Jā, protams, globalizācija, patērētāju sabiedrība, masu kultūra, bet …Man patika citāts no intervijas ar latviešu aktieri Gundaru Āboliņu nra. lv: “Ir tāda lieta – visā pasaulē visu grib kontrolēt, un tam nav nekāda sakara ar cilvēka ekonomisku, garīgu un sociālu drošību un brīvību. Tā ir digitālās verdzības forma un izpaužas tūkstoš veidos katrā situācijā citādi, un būt iekšēji brīvam manī darbojas kā pašsaglabāšanās instinkts. Varbūt tas ir naivi un primitīvi, bet es kā kaķis jūtu, ka mani dzen stūrī. Un kaķis atrod veidus, kā izkļūt no stūra. Mācieties no kaķiem! Ja kaķim, nokļūstot kādā šaurā bezizejā, iziet cauri galva, tad arī kaķis pats iziet cauri. Tātad – ar galvu jāsāk, galva jāpatur skaidra.”DSC_1620

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s