Rudens paskrēja nemanot, arī Ziemassvētki. Re, un jauns gads jau klāt! Kādā novembra rītā gāju pa Krišjāņa Barona ielu Rīgā. Pēkšņi – kas tad tas? Pie kāda veikala ārdurvīm stāv garum gara rinda. Nu, gluži kā padomju laikos pie šņabja bodes vai tad, kad “izmeta” desu. Sāku uzmanīgi skatīties, kas tas par veikalu. Izrādījās lietoto apģērbu veikals, kura skatlogs vēstīja, ka pastāvīgajiem klientiem katru dienu citas atlaides un pieejama arī klienta karte. Jā, nodomāju. Lūk, tā ir īstā Latvija! Nevis tā glīti uzpucētā, svētkus un simtgadi gaidošā, bet šī – ikdienišķā, ar rindu pirms “humpalu” veikala atvēršanas. Ar ubagojošu pensionāri uz stacijas tuneļa kāpnēm vai citreiz ceļos notupušos pie gājēju pārejas, kur no Centrālās dzelzceļa stacijas ļaužu pūļi steidz Merķeļa ielas virzienā. 18. novembrī mūsu valsts prezidents teica runu. Pareizāk sakot, nolasīja no lapiņas kāda cita uzrakstīto runu. Vārdi bija skaisti. Taču cilvēki nenoticēja. Īsi pēc runas publicēšanas, portāla apollo. lv komentāros pār prezidentu gāzās rupju un neķītru vārdu straume. Redaktors tos ārā nedzēsa. Prezidentam pārmeta visu – esot bezmugurkaulnieks, runājot Madonas izloksnē, lasot no lapiņas, krāpis sievu, melo utt. Jā, šī valsts mūs neciena, nodomāju. Bet arī mēs necienām Latviju un tās simbolus. Gānāmies un lamājamies nepārtraukti. Vai no tā kļuvis labāk? Diezin vai. Nedēļu pirms Ziemassvētkiem nevarēja ieiet nevienā lielveikalā, jo milzum garas rindas jau rīta pusē. Latvieši iepirka pārtiku tā, it kā nebūtu ēduši visu gadu. Ziemassvētkos man dziļi sirdī iekrita arhibīskapa Jāņa Vanaga sacītais par to, ka mēs gaidām, ka valdība mums dos un padarīs mūsu dzīvi labāku. Tajā pat laikā mēs “neredzam”, ka kaimiņam iet slikti un vajadzīga palīdzība. Ikdienā esam vienaldzīgi, ciniski, rupji, nepieklājīgi un vardarbīgi viens pret otru. Tāpēc varbūt arī neko labāku neesam pelnījuši kā tikai valsti, kas ar nodokli apliek dzīvības līniju – naudas pārskaitījumus no mūsu ārzemēs strādājošajiem tuviniekiem. Valsti, kur pret suņiem izturas labāk nekā pret bērniem. Valsti, kurā no darba ārzemēs atgriezusies ģimene automātiski kļūst par trūcīgajiem, nonarkojas, nomirst un paņem līdzi vēl divu savu bērnu dzīvības. Valsti, kur par medicīnu jāmaksā ziedotājiem. Valsti, kur ierēdņi aiz papīra neredz cilvēku. Valsti, kur cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības. Nē, šādu valsti es negribu saukt par Latviju.
andraozola 