Iepirkšanās diena

Manas ģimenes talismans, kas Īrijā ceļo no mājas uz māju

Manas ģimenes talismans, kas Īrijā ceļo no mājas uz māju

Kādas tikšanās laikā ar astroloģi uzzināju, ka vislabāk iepirkties ir tieši trešdienās. Esot Īrijā, iepirkties gan devāmies sestdien. Braucām uz Swords pilsētu. Tā atrodas uz maģistrāles, kas ved uz Dublinas lidostu. Meita iepriekš solīja, ka aizvedīšot mani uz veikalu, kur iepērkoties visa Īrija – “Penneys”. Šeit ir vietā atgādināt, ka Īrijā ikdienā cilvēki ģērbjas ļoti vienkārši, bez Latvijā ierastās ārišķības (jo nabagāki esam, jo vairāk gribam sevi izskaistināt), tā kā ir grūti noteikt, kādam sociālajam slānim katrs pieder. Tā nu nolikām mašīnu stāvvietā pie milzīga tirdzniecības centra, un ļāvāmies iepirkšanās drudzim. Vienā “Penneys” veikalā pirms tam pabijām arī Dublinā, un pirmais iespaids nebija no patīkamākajiem. Daudz lētu, bet samērā nekvalitatīvu apģērbu, taču, ja ieskatās tuvāk, var sev un bērniem piemeklēt arī modernas un aktuālas lietas.  Jāpiebilst, ka Latvijā ierasto “humpalu” veikalu Īrijā nav. Tā nu ienirām veikala plašumos un gala rezultātā “savācām” drēbes par 174 eiro. Daži padomi citiem pircējiem. Nepirkt T- kreklus ar uzdrukātiem zīmējumiem – tie nomazgāsies jau pirmajā mazgāšanas reizē. Nebūtu ieteicams tur pirkt arī garās bikses un apavus. Ja tomēr pērk, tad rūpīgi jāizvērtē to kvalitāte. Ieteicams pirkt T- kreklus bez zīmējuma, no elastīga, staipīga materiāla, zeķes un apakšbikses (viens iepakojums ar 5 gabaliem maksā 2,50 eiro), kā arī kreklus, blūzes, džemperus, jakas un somas, kuru cenas ir robežās no 6 līdz 10 eiro. Vislabāk pirkt zīmola “Atmosphere” drēbes, jo tās ir viskvalitatīvākās. Vairāk par 10 eiro maksā greznākas blūzes un jakas, bet klasiska stila apģērbus labāk meklēt citos veikalos. Turklāt, lai gan bija februāra vidus, Īrijas veikalos ziemas un pavasara sezona jau bija beigusies – lielākajā daļā veikalu iestājusies vasara un nopērkami vien peldkostīmi, šorti un citi vasaras apģērbi. Tas tāpēc, ka tieši tad vasaras sezona sākas Spānijā, kur īri pārsvarā dodas atpūsties. Daudzi tur arī iegādājušies īpašumus. Īrijas aukstajā un lietainajā vasarā, kad dažkārt tikai pāris nedēļu jūlijā gaisa temperatūra pārsniedz 20 grādus, šortiņus, peldkostīmus un vasaras kleitiņas paši īri nevalkā. Meita gan dažreiz uzvelkot, bet tad vietējie viņu uzlūkojot kā dīvaini. Īriem mēs, austrumeiropieši, vispār liekamies dīvaini. Uzsākot sarunu ar svešinieku (lai arī tu ļoti labi runā angliski, īri tevi vienalga “atkodīs”), viņi noskaidro, no kuras valsts tu esi, tad tradicionāli sākas sūdzēšanās par Īrijas sliktajiem laika apstākļiem, kam seko jautājums, kāpēc tu vispār izvēlējies braukt un vēl dzīvot šajā zemē? To, ka latvieši bēg no bezdarba, nabadzības, meliem, birokrātijas, “bardaka” un cilvēka cieņu pazemojošas dzīves, īriem grūti saprast. Toties īri lepojas ar savu tautu. Jebkurā valstī īrs leposies ar to, ka ir īrs. Šeit vietā būtu citāts no Laimas Kotas jaunās grāmatas “Mierielas vilkme”.”Lūk, tieši tāpēc, ka paši latvieši ar vārdu mantrām mediju telpā cits citam sit pa aknām, mēs tupam un gaidām lidmašīnu. Tāpēc, ka paši latvieši savā valstī cits citu ar vergturu cienīgu neatlaidību dzenā pa kontrolējošām iestādēm, tikai sodot, samazinot, atņemot, vēlreiz aizrādot un kauninot, tāpēc aizbraukušie norobežojas no zīmoga, ko katram vēl palikušajam latvietim cenšas uzspiest. Viņi grib, lai tā būtu, bet tā nav. Meli! Neticiet nevienam zaimam, kas latviešiem piespriež sociālpolitisko diagnozi, kur sabiedrības portretā atainots pēc padomju laikiem īdošs ņerga vai šizofrēniķis! Šie akadēmiski izglītotie puiši ir iemācījušies manipulēt ar vārdiem. Vārdi ir sagrozīti, nepatiesi, secinājumi ir absurdi, bet gana iedarbīgi un iedarbojas tāpēc, ka lielākā daļa Latvijā dzīvojošo uz savas ādas nav uzzinājusi, kā pasaulē dzīvojam.” Īrijas Kildares un Dublinas grāfistēs redzēju noliktavu un fabriku rajonus, kuriem garām braucot, mani bērni sacīja: “Te ir tās vergotavas, kur vergo latvieši!” Mūsējo netrūkst arī ātrās ēdināšanas iestādes, kur pašiem īriem strādāt netīk. Lai nu kā, bet prātā nāk vecākā dēla atbilde kādai kundzītei, kura Jelgavas “Balerijā” dēlu un viņa Anglijā strādājošo draugu nosaukusi par vergiem: “Labāk es Īrijā vergoju par normālu naudu, nekā Latvijā vergoju par kapeikām!” Un vēl. Esot tur tikai nepilnu nedēļu, es, ārzemniece, austrumeiropiete, latviete, kas tā īsti pat nerunā angliski, jutu, ka šī svešā zeme, Īrija, mani pieņem. Mani tur nevērtēja pēc izskata, apģērba vai maka biezuma, bet pieņēma tādu, kāda esmu. Un es tur nejutos kā pazemota niecība, skrūvīte kaut kādā nenosakāmā mehānismā, bet kā cilvēks, kuru sveicināja, kuram uzsmaidīja, ar kuru gribēja parunāties. Īrijā ir jūtams reāls atbalsts ģimenēm ar bērniem un labklājība. Viss, ko Latvijas politiķi tikai gatavojas ieviest un raksta savos papīra plānos, Īrijā darbojas jau daudzus gadus. Rodas jautājums: ko tad mūsējie darīja 25 gadus? Jā, un noteikti izlasiet arī Laimas “Šampinjonu derību”. Un Džeimsa Džoisa “Uliss” ir par Dublinu. Un liels palīgs ceļojuma plānošanā man bija portāls baltic – ireland. ie (tā devīze ir : Pašiem sava republika!). Paldies, portāla žurnālistiem, viņi dara labu darbu!

 

 

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s